Asteroīda gūstekņi

—    Faetona piemērs nekā nepierāda, — pretojās Ņečajeva. — Kapitālisms ir parasta vēstures stadija, ar kuru mēs sastapsimies uz daudzām planētām. Zelts neko vēl nepierāda. Zelts būs vajadzīgs arī komunismā. Tās varēja būt laboratorijas aparātiem sagatavotas loksnes. Bet vēl ticamāk, ka šejienes sabiedrība bijusi līdzīga senās Ēģiptes vai Peru sabiedrībai. Priekš dzelzs un bronzas laikmetiem tautas tālu pārdzīvojušas zelta laikmetu. Tajā zelts ir bijis nevis

maksāšanas līdzeklis, bet vienkārši metāls. Es domāju, ka uz Faetona pirms katastrofas bijis zelta laikmets.

Bet Robertam dzima sava teorija — viszinātniskākā un visfantastiskākā. Roberts bija tais domās, ka uz Faetona mituši tālo zvaigžņu braucēji, kas te iekārtojuši kosmisko remontstaciju, ieguvuši metālus, kā arī zeltu: nerūsējošu, skaistu, higiēnisku materiālu mēbelēm, traukiem, aparātiem, šķērssienām, mazgājamām ierīcēm un kanalizācijas caurulēm.

-— Kosmosa ceļotāji nebūtu kalušies akmeņos, pazemes telpas tie būtu izdedzinājuši vai izurbuši, — prātoja vecākais Reniss.

Roberts samulsis apklusa, bet Ņečajeva pateica atbildi priekšā:

—   Viņi varēja izmantot kādu vecu alu.

Taču pati tūlīt arī iebilda:

—    Bet pilsēta? Pilsēta ar kvartāliem līča krastos? Kādēļ kosmosa ceļotājiem vajadzēja kvartālus?

—    Ēģiptieši savas pilsētas cēla pie upēm. Tas bija upju laikmets vēsturē, — atgādināja Reniss.

—    Bet senās Krētas iedzīvotāji?

Viņi strīdējās. Pētīja zeltu. Taustīja zelta loksnes, meklēja instrumentus, atkal strīdējās. Tikai vienā ziņā domas sakrita: meklējumi jāturpina. Jābūt vēl citām telpām. Viņi izklaudzināja sienas, pārcilāja zelta loksnes, izklaudzināja grīdu. Kādā kaktā dobji atbalsojās. Tai vietā viņi sāka cirst sienu. Beidzot pavērās sprauga, un gaitenī pirmais iespraucās Roberts. Atkal tumsa, akmeņu aizgruvumi, līkumi. Beidzot strupceļš. Bet kas ir tur, aiz ciešās sienas?

Renisam rēgojās jaunas zelta lokšņu pakas, tīrradņu kaudzes, dārgakmeņu lādes — vērtības, vērtības, nauda, nauda un atkal nauda.

Ņečajeva iedomājās, ka te varēja būt Faetona valdnieka kapenes, līdzīgi noslēpumainajām Tutanhamona kapenēm. Valdnieka kroņi, aproces, zelta vairogi un bruņas, rakstainu trauku kaudzes, smags sarkofags un faetonieša sejas maska (vai tiem bijis cilvēku izskats?). Viņa iedomājās arī jaunās sievas noliktu puķu pušķīti (lauku puķes bija ielikusi Tutanhamonam līdzi viņa laulātā draudzene). Bet galvenais — zīmējumi,

zīmējumi, zīmējumi. Tajos atainota faetoniešu ikdienas dzīve: faetonieši apstrādā tīrumus, sēj, iegūst un kausē zeltu, izlej ķiveres un bruņas . . .

Bet Robertam rādījās daudz vilinošākas ainas: astronautu noliktava un darbnīca. Grāmatas — vesela bibliotēka, uz Zemes nepazīstamu zinību krātuve, ierīces, aparāti, kas arī uz Zemes nepazīstami. Un pašā kaktā — neliels, trīsvietīgs planētu kosmoplāns ar neparastu dzinēju. Viņi iesēžas visi trīs, Roberts nospiež pogu un — virzienā uz Zemi, pilnā gaitā uz priekšu!

Reniss ar traku niknumu cirta akmens sienu, un tikai tad, kad rokas bija nobrāztas līdz asinīm, viņš bija ar mieru atdot lauzni krustdēlam. Kad viņi abi gulēja, akmeni cirta Ņečajeva. Bet tad lauznis sāka sisties cauri. Redzēt nekā nevarēja. Priekšā tumsa. Vēl viens sitiens. Akmeņi sakustējās. Viņi grūda visi reizē. Klints lēnām pavirzījās un viegli ieslīdēja melnā tukšumā. Viņi ieraudzīja . . . zvaigžņotas debesis. Mazais Lācis no sava kausiņa lēja tumsu Lielā Lāča pamatīgajā kausā. Tika liets tāpat kā priekš tūkstošiem gadu. Tika smelts un liets tukšums tukšumā.

Planēta bija sašķēlusies taisni te — šķērsām ejai. Otru telpu bija aiznesusi cita asteroīda daļa. Nav zināms, kura. Tā varēja būt jebkura no diviem tūkstošiem asteroīdu. Ko tas īsti bija aiznesis līdzi?

Pēc Renisa domām, zelta krājumus.

Vai arī Faetona valdnieka kapeni, kā domāja Ņečajeva. -

Vai arī starpzvaigžņu klejotāju apmetni.

Asteroīda trīs iemītnieki izvirzīja trīs teorijas, kas vēl šodien pastāv zinātnē. Ja jūs ieskatīsities Faetona konferences protokolos, jūs tur atradīsit gan starpzvaigžņu teoriju, gan zelta laikmeta teoriju, gan naudas kapitālisma teoriju. Lasītājs pēc patikas var izvēlēties jebkuru no tām.

Jāpiebilst, ka esam aizsteigušies priekšā. Tas viss notika daudz vēlāk. Asteroīda iemītnieki otrreiz pārdzīvoja vilšanos, gan vairs ne tik rūgtu, jo tad jau bija pamirdzējusi kāda cerība.

Zaudējis rokas, cilvēks var aizrauties ar matemātiku vai literatūru, vai pat iemācīties ar kājām zīmēt. Viņš aizmirsīsies … taču nekad neaizmirsīs savu nelaimi. Ikdienas sīkumi katru brīdi viņam atgādinās: «Reiz tev bija rokas, tagad vairs nav. Slikti tev ir, sliktāk nekā citiem.»