Asteroīda gūstekņi

Cietoksnī ieslodzītais — par to savā grāmatā pastāstījis Morozovs — var izdomāt sev nodarbības: viņš var sacerēt dzejoļus vai zinātniskus traktātus, no maizes lipināt šaha figūras vai ar drupatām barot peles. Reizēm viņš var aizmirsties. . . Bet vajag tik pacelt galvu — cietums atkal sevi atgādina. Ieslodzītais nekādi nemitēsies domāt par brīvību, sapņot par brīvību, cerēt, ka cietumsargi iežēlosies vai nobīsies, ka viņu var atbrīvot biedri vai gadījums . .. ieslodzītais nekad nemitēsies gudrot un apsvērt visneticamākās bēgšanas iespējas.

Asteroīda gūstekņi varēja sev izdomāt nodarbības, iedziļināties tajās, aizmirsties. .. bet, ka viņi ir gūstekņi, to viņi nevarēja aizmirst nevienu stundu. Sapņos viņiem bieži rādījās Zeme, tā rādījās pat Robertam, kas Zemi atcerējās ļoti miglaini. Vēl biežāk sapņos rādījās glābšanās: kā viņi iziet no aizas, un rau — pie apvāršņa raķetes liesma. Nevarīgs cilvēks sliecas uz māņticību. Pēc tādiem sapņiem Ņečajeva vairākas dienas gaidīja uz glābšanos, bieži vien raudzījās debesīs, katrs mazākais troksnis lika viņai trūkties augšā un gaidīt laimes pilno saucienu: «Pie apvāršņa raķete!»

Par bēgšanu nebija ko sapņot. Izplatījums turēja viņus ciešāk nekā mūri un sargi. Lai uzbūvētu starpplanētu kuģi, bija vajadzīgas Zemes rūpnīcas. Starpplanētu plostus un laivas neviens vēl nav izgudrojis. Kā par sevi lai aizlaiž ziņu uz Zemi? Par to viņi domāja nemitīgi.

Radioraidītāji viņu ķiverēs vislabākajā gadījumā darbojās tikai simt kilometru tālumā. Varbūt pastiprināt skaņu? Tam nolūkam vajadzīga enerģija, bet enerģija bija līdz ar nagiem — dažas saglabājušās Saules

baterijas. Sagādāt vēl pusvadītājus? Tam nolūkam vajadzīga enerģija, pusvadītāji jāizkausē no kalnu iežiem un jāatjauno. Varbūt uzcelt nebijušu antenu? Trūkst stieples, trūkst metāla un enerģijas, lai to izkausētu, trūkst skābekļa, ogļu, trūkst zināšanu … Visas grūtības tika pārcilātas desmitiem reižu jau pirmajā . nedēļā pēc katastrofas.

Neticamo atklājumu Ņečajeva uzņēma kā cerību signālu. Pa gaiteni iedama, viņa ilgojās: «Ak, kaut te būtu radioraidītājs!» Bet glābēja radio vietā — nevajadzīgā zelta kaudzes. Par šo zeltu daudz ko varēja nopirkt uz Zemes kapitāla valstīs. Bet pamēģini tikt līdz tām! Arī uz Faetona laikam jau daudz ko varēja nopirkt, bet Faetons bija sairis gabalos.

Reniss šķita pavisam aizmirsis, ka Zeme nav sasniedzama. Viņš ar labpatiku mērīja loksnes un skaļi rēķināja:

—   Divus metrus garš, vienu metru plats, katras loksnes cena — savi divdesmit tūkstoši dolāru. Esmu pārliecināts, ka arī te no loksnēm kaltas monētas. Ne velti loksnēs iedobtas rūtiņas: tā vieglāk sagriezt. Katra rūtiņa — naudas gabals apmēram dolāra vērtībā. Par pusloksni mēs ar tevi, Robert, nopirksim lielisku mašīnu, par desmit loksnēm — pieklājīgu mājiņu, par simt — jahtu un dosimies pasaules ceļojumā. Nopirksim Vidusjūras krastā arī villu vai kādu muižu. Vai tu maz zini, cik te daudz lokšņu ir? Pāri par divdesmit četriem tūkstošiem. Pasmaidiet, Nadježda Petrovna! Tagad jūs esat visbagātākā līgava pasaulē . . .

—   Kam man zelts? — Ņečajeva rūgti pasmaidīja. — Tas man nepalīdzēs tikt atpakaļ uz Zemi.

Reniss paraustīja plecus.

—   Jūs esat nelaimīgs cilvēks, dāma ar principiem! Vai tiešām jums trūkst iztēles? Paskatieties uz šīm loksnēm ta labi vērīgi. Tur ir dabiskās ūdeļādas kažoks, tur ir auskari, kaklarota, tur skaistas mēbeles, perlamutra viskozes blūzīte. Jums taču patīk glīti ģērbties?

—   Patika, — nopūtās Ņečajeva. — Kad iepazinos ar Vadimu, man pār pleciem bija perlamutra viskozes

šallīte un galvā dzeltens pieneņu vainadziņš. Bet kāpēc sevi satraukt? Raķete no šā zelta nav uzbūvējama.

Un tomēr izrādījās, ka zelts var būt noderīgs. To gan noģida nevis Reniss vai Ņečajeva, bet Roberts, vēl nesenais puikiņš. Viņam varbūt bija vieglāk noģist — viņš taču zināja mazāk nekā lielie, miglaināk viņš apzinājās grūtības, vairāk uzdeva naivus jautājumus.

Tovakar viņi skaļi lasīja enciklopēdiju. Uz asteroīda bija arī tāda aizraušanās. Lasīts tika no vietas: par Beļģijas galveno ostu Antverpeni, par mītisko milzi Anteju, kas nebija uzvarams, kamēr vien viņš stingri stāvēja uz zemes; par spalvaino sugas antenzivtiņām un arī par radioantenām. Rakstu par antenām nelasīja pirmo reizi — tas bija radiotehnisko ziņu galvenais avots. Sējums ar burtu «R» katastrofā taču bija gājis bojā.

Bet, kad Nadježda Petrovna lasīja, ka I par antenu var noderēt katrs strāvas vadītājs ķermenis,ļ Roberts iejautājās:

—    Krustmāte Nadja, bet vai antenu nevar pagatavot no zelta? Zelts taču ir labs vadītājs, vai ne?

—    Pagatavot jau var, bet jēgas nebūs, — Ņečajevas vietā atbildēja Reniss. — Nekāda antena jums nepalīdzēs sazināties ar Zemi. Tas svērts un cilāts atliku likām.

/Pēc desmit minūtēm tai pašā rakstā viņi izlasīja, ka radioteleskopu paraboliskajām antenām virzienu koeficients ir desmitos tūkstošos. Tādas antenas pārvērš radioviļņus šauros staros. Stars kļūst desmitiem tūkstošu reižu koncentrētāks, spēcīgāks, un tas sniedz tālāk nekā radiovilnis./