Asteroīda gūstekņi

Uz Zemes tas būtu neiespējami, uz asteroīda bija iespējami, gan ar ļoti lielām grūtībām. Trīstonnu smagās ūdenstvertnes te svēra tikai trīsdesmit kilogramu, bet to masa palika agrākā — trīs tonnas. Iedomājieties, ka jums pa ūdeni jāvelk plosts, uz kura atrodas piekrauta automašīna. Kosmosa robinsoni pārvērtās strūdziniekos. Tvertnes viņi apsēja ar zelta sloksnēm, ap kaklu apmeta zelta lences («Jūs, Nadježda Petrovna, nu esat zelta važās,» līksmoja Reniss). Par lēcieniem vairs nebija ko domāt. Krava saīsināja lēcienus, pārvērzdama tos parastajos soļos. Nu vajadzēja iet normālā Zemes ātrumā, vienmērīgi, rāmi, neapstājoties. Triju tonnu inerce neļāva mainīt ātrumu. Deviņdesmit kilometru ar vienu tvertni, deviņdesmit kilometru ar otru, deviņdesmit kilometru ar dzīvojamo telpu. . . Varat iedomāties, cik daudz laika prasīja pārvietošanās. Lai gan laika nebija ko žēlot. Cietumnieki zaudē gaismu, brīvību, darbu, bet laika viņiem atliku likām. Tie var uzsākt visgausākos darbus. Morozova biedri varēja sacerēt garu garos dzejoļus un klauvējot tos darīt zināmus citiem, ar naglu drupināt mūri un restes vīlēt ar nagu vīli. Bet asteroīda gūstekņi varēja stiept ūdens tvertnes apkārt savai planētai. Laika tiem pietika.

Apmēram trīs (Zemes) mēneši pagāja, līdz viņi nopina zelta tīklu radioviļņu uztveršanai.

Beidzot teleskops bija gatavs. Sloksnēs sagrieztas divsimt piecdesmit zelta loksnes, uzbūvēta antena sešu miljonu dolāru vērtībā, pēc Renisa aprēķiniem — visdārgākā cilvēces vēsturē. Un Saule, zenītā kāpdama, atspoguļojās sloksnēs. Spīdēja zelta pinums, vizēja žilbinoši mirguļi…

Uz Zemes pie radioteleskopiem ceļ īpašus torņus, lai uztvērējs būtu fokusā.ļ Uz asteroīda iztika bez torņa, pa daļai tāpēc, ka nebija droši, kur varētu atrasties fokuss. No blakus klints vienkārši nokarināja vēl vienu zelta sloksni, kurā Roberts ieķērās ar rokām

un palika karājamies virs teleskopa. Nav grūti būt akrobātam, ja sver ceturtdaļu kilograma, jļ

Saule tomēr kāpa zenītā, un tai līdzi augšup droši virzījās visspožākie debess spīdekļi — baltā Venēra un zilganā Zeme.

Roberts šūpojās savā zelta sloksnē kā zirneklis pavedienā. Pieaugušie, galvas pacēluši, vēroja viņu. Renisa un Ņečajevas uztvērēji bija noskaņoti uz Roberta viļņa. Arī viņi klausījās, tā bija retranslācija no otrējā avota. Viņi uztvēra kaut kādu čaukstoņu, sprakšķus, dūkoņu, kaut kādas elektriskas norises telpā: it kā lidojošu elektronu svilpienus, it kā sadursmju dārdus.

Vai tiešām nekas neiznāks? Vai tiešām veltas pūles? Lai gan pūļu nav žēl. Zēl satriekto cerību.

Ņečajeva skatās uz Renisu. Ja tas pateiks ko dzēlīgu, viņa neizturēs . . . viņa sitīs . . . vai arī sāks raudāt . . . vai izplūdis histēriskos smieklos.

«Nevajag palaisties, nevajag . . .» viņa sevi mierina.

Piepeši Roberts iekliedzās visā balsī:

— Dzirdu … es dzirdu. .. Vilnis astoņdesmit divi centimetri!

Nu dzirdēja arī Nadježda Petrovna. Svilpoņai, dūkoņai un sprakšķiem cauri lauzās vienkāršs motīvs, līksma bērna dziesmiņa:

Sākam, sākam, sākam Bērniem pārraidi. . .

Nadježdai Petrovnai kņudēja deguns.

— Tā ir Maskava … — viņa čukstēja. — Vadiks pašlaik klausās.

Nadježda allaž aizmirsa, ka viņas Vadiks sen jau liels, bet viņai tas arvien vēl šķita tikai bērns.

Tā ir Maskava! . .. Mūsējie!

Ņečajeva, laimes asaras rīdama, raudāja, šņukstēja, šņaukājās. Viņa tak astoņus gadus nav bijusi mājā, divus gadus nav dzirdējusi dzimto valodu . ..

Visi, kas mūs dzirdēt vēlas,

Tie pie televizoriem lai steidzas ..,

Maskava bija dzirdama trīs minūtes: dziesmiņa, pulksteņa sitieni, padoms veidošanā vismazākajiem … Tad Zeme izgāja no zenīta, balss apklusa.

Lugu fragmenti, mūzikas darbu gabaliņi (par katru pieaugušie strīdējās — kas ir komponists?). Rakstu fragmenti bez sākuma un beigām — par lauksaimniecību, par mākslu, par starptautisko stāvokli un pieklājības audzināšanu . . . Vientuļniekiem viss bija mīļš, visu viņi pierakstīja žurnālā, daudzkārt pārrunāja. Zeme bija sākusi runāt, bija uzvēdījis Dzimtenes gaiss. Šaurās pasaulītes dzīve kļuva saturīgāka, bagātāka, pat vieglāka. Nevajadzēja sevi ar varu iesaistīt sadomātos darbos.

piemžēl nekā viņiem neizdevās dzirdēt par kosmosa pētījumiem, neviena vārda, ka viņus meklē un cer atrast.

Protams, viņiem tūlīt iešāvās prātā apgriežamības princips. Šis princips izsakāms tā: ja vāja stacija dzird spēcīgo, tad arī spēcīgā dzirdēs vājās stacijas raidījumus. Vārdu sakot — Maskavas televīzijas stacija, ja tā klausītos, varētu viņus uztvert.

Bet tam nolūkam bija vajadzīgs, lai Zemes radiostaciju uzmanība būtu pievērsta asteroīdam tieši tobrīd, kad Zeme atrodas zenītā virs zelta teleskopa, un lai Roberts visu laiku karātos fokusā un sauktu: «Glābiet!», un lai Zemes stacijas būtu noskaņotas taisni uz šo vilni.

Taisnību sakot, nemaz nevajadzēja karāties virs teleskopa un piecas minūtes no vietas saukt «palīgā». Izdevīgāk un prātīgāk bija pievadīt fokusam strāvu, novietot tur pārsprieguma novadītāju ar strāvas pārtraucēju un raidīt visā pasaulē un kosmosā pazīstamos signālus: trīs īsus, trīs garus, trīs īsus: