Asteroīda gūstekņi

Robinsons savā tropu salā medīja, audzēja kazas, sēja labību. Daba viņu dāsni baroja. Savu naturālo saimniecību viņš kopa divdesmit astoņus gadus un būtu varējis kopt vēl ilgāk.

Neauglīgā, bezgaisa asteroīda robinsoni pārtika no vecajiem krājumiem, tērēja no Zemes atvestās mantas, bet šo mantu kļuva arvien mazāk un mazāk. Izdega elektriskās spuldzes, ne ar ko tās nevarēja aizstāt. Roberts izauga no sava skafandra, tāpēc no kabīnes iziet vajadzēja pēc kārtas. Gaļas konservi bija izbeigušies, vitamīnu krājumā vairs nebija, sabojājās automātiskais temperatūras regulētājs, un Reniss to neprata salabot.

Meteorīti sīkās druskās sasita heliostacijas aizsarg- plātņu lielāko daļu. Ak vai, uz asteroīda nevarēja pagatavot kristāla silīciju. Arvien vairāk izsīka ūdens, jūtami samazinājās gaisa rezerves. Taisnība, aļģes atjaunoja gaisa rezerves, izdalīdamas skābekli no ogļskābās gāzes, bet šis process nenorisinājās bez zaudējumiem. Katra sasistā vanniņa, katra appelējusī kultūra samazināja gaisa krājumus.

Un Nadježda Petrovna, vismierīgākā no visiem trim, izdarīja aprēķinus. Viņai iznāca, ka gaisa pietiks tikai četrdesmit dienām.

Tikai četrdesmit dienām? Vai tiešām beigas? Velti viņi tērējuši laiku, mocījušies, pielāgojušies, gudrojuši un gaidījuši četrus gadus! Acīm redzot, palīdzība nāks par vēlu!

Nekad vēl tā nebija gribējies redzēt Dzimteni! Aizvērtām acīm Nadježda Petrovna atcerējās Kremli, ķieģeļu mūri un torņus. Viņa iet pa krastmalu ar Vadiku pie rokas. Pirmo reizi viņi tik tālu aizgājuši no mājām. Vadiks noguris, ar grūtībām cilā savas resnās kājeles, bet nerimst jautāt: «Kāpēc mūrim ir zobi? … Kāpēc tilts tāds līks? .. . Kāpēc uz tilta aug sēnītes? (Tā viņš sauc kniedes.) Un kāpēc aiz upes ir skursteņi? … Un kāpēc upe aizgriežas?»

Un viņa balstiņa tik jauki tricina «r» skaņu vārdā «nogriežas»! Vadiks tikko iemācījies izrunāt «r».

Protams, tas nekad vairs neatkārtosies. Tagad Vadiks pa krastmalu pastaigājas nevis ar māti, bet ar nepazīstamu meiteni brūnā kleitā, ar baltu priekšautiņu un runā nevis par tilta «sēnītēm», bet par dzīves aicinājumu, par Ļermontovu un Ciolkovski. Lai nu tā būtu. Māte samierināsies. Katras paaudzes mātes samierinās ar meitenēm baltā priekšautiņā. Mātei daudz nevajag. Tik vienu reizīti palūkoties uz dēlu . . . Kaut vienu reizīti.

Gribas arī pabūt starp savējiem. Viņa ir tā nogurusi no Renisa pašatklāsmes un zobgalībām, tā nogurusi no šīs četru gadu ilgās diskusijas, kas viņai jāiztur, lai neļautu Robertam garīgi izkurtēt. Viņai tā gribas parunāt ar nosvērtiem un kārtīgiem cilvēkiem, kuri nešaubās, ka darbs ir laimes un možuma avots, ka slaveno mākslinieku gleznām jābūt izkārtām muzejā visiem cilvēkiem, bet zelts nododams laboratorijā vispārības labā, ka iemīlēt par zvērādas kažoku ir nekrietni, ka cienīt vajag nevis bagāto, bet čaklo. «Kaut vienu dieniņu pabūt savējo vidū!» viņa domā. «Man ir grūti. Esmu taču tikai sieviete, parasta, vidusmēra sieviete …»

Viena diena pagājusi. Atlikušas trīsdesmit deviņas,

tad trīsdesmit astoņas, tad trīsdesmit septiņas dzīves dienas…

Palīdzība kavējas!

Kartes ir tīri pārzīmētas, savākta minerālu kolekcija, rūpīgi pārrakstīta atskaite par ekspedīciju uz Jupitera pavadoņiem, pieminēti katra nopelni. Zeme nedrīkst aizmirst bojā gājušos karognesējus. Ir uzrakstītas vēstules Padomju valdībai un arī Vadikam — par viņa tēvu. Palīdzība kavējas, bet cilvēki reiz te ieradīsies. Cilvēks ir zinātkārs, tas labprāt neiet garām vietām, kur vēl neviens nav savu kāju spēris. Protams, atbraukušie ievēros zelta teleskopu. Bet vai viņi atradīs pagrabu? Jānorāda tiem ceļš.

Nadježda Petrovna pēdējās dienas strādā ar lāpstu. Vulkāna pelnos viņa rok bultveida bedrītes. Tās ir dziļas un šauras un tūlīt pieplūst ar ēnu piķa melnumā. Melnās bultas ved no teleskopa uz zelta pagrabu — uz viņu mājokli un nākamo kapa vietu.

Roberts palīdz Ņečajevai rakt. Pa radio dzirdama viņa smagā elpa. Roberts noelšas un tad jautā:

—    Krustmāt Nadja, pastāsti man, kā tu mīlēji.

Nabadziņš, viņam būs jāmirst nemīlējušam! Viņš to

saprot, tāpēc taujā:

—    Krustmāte Nadja, kas ir īsta mīlestība?

—   Vārdos tas nav izstāstāms, — saka Nadježda Petrovna. — Tādu vārdu nav.

Spēka viņai pavisam maz. Līdz pārgurumam rakusi, Ņečajeva kabīnē atgriežas viena. Smacīgajā telpā Reniss viņu saņem ar pārmetumiem.

—   Tas nav taisnīgi, — viņš sūdzas. — Rakdama jūs pārāk dziļi elpojat. Jūs elpojat biežāk par mani. Sadalīsim skābekli līdzīgās daļās. Esmu ar mieru sadalīt līdzīgi, lai gan plaušu tilpums man lielāks.

Vēl atlikušas trīsdesmit sešas dienas.

Ņečajeva raugās viņā drīzāk ar žēlumu nekā ar nosodījumu. Kā viņš ir novecojis, sabrucis! Sirmi rugāji klāj vaigus, acis asaro un šaudās. Kur palicis staltais vīrietis? Pārbijies skopulis lūdzas viņu:

—    Es jūs lūdzu, neelpojiet tik dziļi!

—   Ernest, — viņa saka, — kādreiz jūs bijāt cilvēks. Esiet cilvēks arī pēdējā brīdī. Esmu visu jau

pārdomājusi, citas izejas nav. Vienam gaisa pietiks trīsreiz ilgāk nekā trim.