Dobā zeme

Klausies. Ema veltīja Metam iznīcinošu skatienu. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm.

Redzi? Es tevi apdvesu.

Laukā no mana prāta, Ema.

Dvīņi pagriezās pret vectēvu, manīdami, ka viņš apklusis, kā zinādams, ka bērni telepātiski sazinās viens ar otru.

"Piedod," Ema nokaunējusies teica.

Nebildis par to ne vārda, Renards turpināja. "Otrkārt, katram animare ir savs sargs, viņam vai viņai iecelts aizstāvis. Tas notiek īpašā ceremonijā Padomes klātbūtnē."

"Vai mēs paši varam izvēlēties savus sargus?" Ema jautāja, novilkdama sporta kreklu un apsiedama to ap vidu.

"Reizēm," Renards sacīja, "bet parasti par sargu kļūst cilvēks, kurš izveidojis ar tevi īpašu saikni."

"Kaut ko līdzīgu mīlestībai?" Ema jautāja.

Mets noskurinājās.

"Drīzāk tā līdzinās saiknei starp tevi un Metu, jo esat dvīņi. Sargam un animare ir telepātiska saikne ar otra prātu un iztēli. Piemēram, Mara ir animare un Saimons viņas sargs."

"Vai tas nozīmē, ka Zaks arī kļūs par sargu?" jautāja Ema, kamēr Mets tieši tajā pašā bridi prasīja: "Kas ir manas mammas sargs?"

Renards smiedamies pacēla gaisā abas rokas. "Jautājiet l»a vienam, lūdzu. Pat manam dižajam prātam reizēm draud pārslodze. Jā, Ema, Zaks kļūs par sargu. Mēs mantojam savas spējas." Viņš pagriezās pret Metu. "Un tavs tētis bija… ir tavas mammas sargs."

Un atkal Ema nemaz nebrīnījās, cik dabiska šķita šī dīvainā informācija.

"Vai mums jau ir sargi?" viņa jautāja. Doma par īpašu saikni ar vēl kādu cilvēku šķita neaptverami romantiska.

"Parasti Padome formāli apstiprina vai ieceļ sargu, kad animare aprit sešpadsmit gadu. Tāpēc nē, jums vēl nav sargu, un arī sargam jābūt vismaz sešpadsmit gadu vecam."

Renards uz brīdi apklusa. Cieši vērdamies dziļajos, zilajos līča ūdeņos tālumā, viņš kārtējo reizi atskārta, cik ļoti viņa dēls un Sendija visu sarežģījuši, laizdami pasaulē bērnus. Ne velti bija izgudrots Ceturtais likums. Atiimare un sarga spēju sajaukšanās bija… bīstama.

"Padome vēl nekad nav redzējusi tādus kā jūs," Renards turpināja, "tāpēc, iespējams, mums būs jāpalīdz viņiem izlemt, kas kļūs par jūsu sargiem, kad pienāks laiks."

"Tātad mēs esam mantojuši mammas un tēta spējas?" Mets vaicāja.

Šī informācija viņu valdzināja vairāk nekā spriedelēšana par nākamo sargu. Beidzot pieaugušais izturējās pret viņu kā pret cilvēku, nevis bērnu.

Vectēvs piekrītoši pamāja ar galvu.

"Vai mēs esam pirmie atiimare, kas ir ari sargi?" Mets turpināja, cieši raudzīdamies vectēvam acīs.

"Citus es nezinu."

Mets ilgi skatījās vectēvam acīs. "Tu mums visu nestāsti," viņš pieceldamies sacīja.

Met, neizturies kā kretīns.

Renards uzsmaidīja mazdēlam. "Es neesmu gatavs stāstīt visu, Met, jo jūs vēl neesat gatavi to dzirdēt."

Ema izbijās. Viņi ar Metu nekad nebija uztvēruši savas spējas tik nopietni, kā to tagad pavērsa vectēvs. Lai gan dvīņi allaž uzskatīja, ka viņu spējas pielīdzināmas laba mūziķa vai izcila futbolista dotumiem, viņi apzinājās, ka atšķiras no pārējiem bērniem. Viņi visu mūžu bija zinājuši, ka šīs spējas jāslēpj, bet nekad nebija domājuši, ka viņu iztēle ir kaut kas tik sevišķs. Un tagad vectēvs viņiem apgalvoja, ka tas tiešām ir kaut kas sevišķs; tik sevišķs, ka pastāvēja pat sena apvienība, kas viņus sargāja un uzmanīja. Ema īsti nevarēja saprast, vai tāpēc jūtas mierīgāka vai bažīgāka.

Vectēvs jau gāja lejup pa kalnu un māja ar roku, lai bērni viņam seko. "Jūsu mātei vispār nevajadzēja vest jūs prom. Taču esmu pateicīgs, ka viņa atveda jūs atpakaļ uz Abatiju, lai jūs iemācītos, ko nozīmē būt animare, tāpat kā to apguva viņa, un lai jūs prastu izmantot savas sarga spējas atkarībā no tā, kā tās attīstīsies, tāpat kā jūsu tēvs…"

Renards nepabeidza teikumu. Viņš apgāja apkārt kailajai klints smailei kalna galā. "Pietiek jautāt. Gribu redzēt, ko spējat."

Pasniedzis katram pasteļa krītiņu, viņš iedeva Emai tīrā lapā atvērtu zīmēšanas bloknotu no Abatijas virtuves. Pēc tam viņš norādīja uz smaili, kas bija pazīstama kā Lauvas klints.

"Lūdzu, iedzīviniet šo."

PIECPADSMITĀ

Tiklīdz dvīņi pielika pasteļus pie papīra, viss aizgāja galīgi šķērsām.

Pirmkārt, neviens Metam un Emai nebija pateicis, ka klints izskatās pēc lauvas. Brīdi viņi rūpīgi pētīja akmens veidojumu un nolēma, ka tas ir kas pavisam cits.

Otrkārt, dvīņi lieliski saprata, ka tas ir pārbaudījums. Vectēvam bija vara izlemt, vai viņi paliks uz salas vai ne. Mets un Ema gribēja viņu pārsteigt.

Tāpēc dvīņi nolika bloknotu uz vislīdzenākā klintsbluķa un sāka zīmēt, vectēvs skatījās viņiem pār plecu.

"Es ņemšu priekšu," Ema čukstēja, pirkstiem slīdot pār lapu. "Man galvas izdodas labāk nekā tev."

"Lai notiek," Mets piekāpās. "Un vispār man ir lieliska ideja astei."

Dvīņi zīmēja ātri. Pēc dažām sekundēm no iekšpuses smaili satricināja dārdoņa. Vectēvs skatījās, kā milzīgā klints svaidās no vienas puses uz otru. No akmens fasādes izlauzās vareni žokļi. Taču tie nebija lauvas, bet rāpuļa žokļi. Izliekums, ko Renards allaž bija uzskatījis par lauvas krēpēm, pēkšņi pārtapa biezās, zilganpelēkās tiranozaura zvīņās.