Dobā zeme

Renards uzsmaidīja dvīņiem. Ema domāja, ka viņš izskatās skaists un laipns. Mets domāja, ka viņš izskatās biedējošs.

Viņš nemaz neizskatās līdzīgs tētim.

"Tātad… redzu, ka pusdienojat," Renards teica. "Jūs mani neatceraties, vai ne?"

Dvīņi purināja galvu, mute bija pilna.

"Jūs bijāt pavisam mazi, kad aizbraucāt. Kad paēdīsiet, tiksimies dārzā. Gribu redzēt, ko jūs spējat."

"Es gan neesmu pārliecināta, vai tas ir pareizi," Sendija teica, pieiedama pie Emas un paņemdama no viņas šķīvja dažus fri kartupeļus.

"Ja tu nodod bērnus manā aizsardzībā," Renards sacīja, "un manā apmācībā, es pats savām acīm gribu redzēt, ko viņi spēj."

Mets un Ema saskatījās.

"Tu dzirdēji, kas notika Nacionālajā galerijā," Sendija neatlaidās. "Tu zini, kā tas ietekmēs Padomes viedokli. Patiesībā tu par šo incidentu zināji, vēl pirms es tev piezvanīju. Kā tas iespējams?"

"Tā droši vien ir mana vaina," teica dvīņu mammas vecuma sieviete, ienākdama no dārza. "Es vakar biju aizbraukusi uz Glāzgovu pēc materiāliem nākamajam semestrim. Pusdienoju kopā ar Padomes locekļa draugu. Viņš par to vien runāja."

īsā tumši zilā vasaras kleitā, platformas sandalēs ar pildīto zoli ģērbusies sieviete ar vairākām masīvām sudraba rokassprādzēm izskatījās majestātiska. Lai gan zīdainie, melnie mati no sejas bija atglausti ar gumijotām aizsargbrillēm, plānais deguns un platās gaišbrūnās acis Emai atgādināja reiz redzētu gleznu, kurā bija attēlota Amerikas indiāņu princese. Šī sieviete bija pilnīgs pretstats vasarraibumainajai, gaišmatainajai Sendijai, kura ar krāsu nošķiestajos džinsos, apbružātajos kovboju zābakos un kreklā, kurā bija gulējusi, izskatījās kā no zirgu staļļa nākusi.

"Mara! Nezināju, ka esi atgriezusies Abatijā," Sendija pārsteigta iesaucās. Viņa brīdi vilcinājās un tad neveikli apskāva atnācēju.

"Jā, es atgriezos." Mara atkāpās no Sendijas paviršā apskā­viena. "Kad Renards pirms dažiem gadiem atvēra Abatijā tādu kā mākslas skolu, es nolēmu viņam piebiedroties un kļuvu par pasniedzēju."

Neizskatās, ka mamma priecātos par viņas klātbūtni, Met.

Ak, nesabiezini krāsas.

Saimons viņus aši iepazīstināja. "Ema, Met, šī ir Mara Liņa. Viņa, jūsu mamma un es…"

"…un Malkolms," Mara iestarpināja, noņemdama no galvas brilles.

"Un jūsu tētis," Saimons turpināja, "kopā studējām universi­tāte. Mara ir ne tikai pasniedzēja, bet ir ari brīnišķīga stikla apstrādes māksliniece."

"Vai tu izveidoji to instalāciju kokos?" Erna nolēca no ķeb(a un pieskrēja pie stiklotajām durvīm. "Es to ievēroju ekskursijas laikā. Tā… tā ir nenormāli kolosāla."

"Priecājos, ka tev patīk," Mara sacīja, sekodama Emai pie loga. "Šī ir kopija daudz lielākam darbam, kuru savulaik vei­doju kādai viesnīcai Štatos."

Saimons piegāja pie viņām. "Ejot cauri instalācijai uz ūdens pusi, spoguļi rada kolosālu ilūziju, ka cilvēks ieiet tajā pašā ainavā, kuru nupat atstājis aiz muguras."

"Vai iemācīsi man gatavot stiklu, Mara?" Ema jautāja.

"Labprāt." Mara uzlika Emai uz pleca roku, un viņas atgrie­zās pie galda. Ema ievēroja, ka no darba ar stiklu sievietes pirkstus izraibinājuši niecīgi iegriezumi un apdegumu punktiņi.

Metam vairāk rūpēja dziļās rievas mammas pierē, kad viņa skatījās uz Emu un Maru.

Renards piegāja pie liela galda un paņēma no tā zīmēšanas bloknotu, bet no kādas atvilktnes izņēma paciņu pasteļa krītiņu. "Met, Ema," viņš aicināja, "iesim?"

Ja Renards ko izlēma, nebija jēgas ar viņu strīdēties. Kad pirms desmit gadiem radās domstarpības par dvīņu nākotni, Sendija tieši tāpēc bija sakravājusi mantas un aizbraukusi. Bet bēguļošana vairs nederēja, jo Sendija viena nespēja nosargāt dvīņus. Jāļauj Renardam rīkoties pēc sava prāta.

Dvīņi cieši skatījās uz mammu, saprazdami, ka starp visiem pieaugušajiem telpā notiek kas sarežģīts, tas skāra arī Džīniju, kura jau trešo reizi slaucīja vienu un to pašu glāzi. Beidzot māte ierunājās.

"Labi. Ejiet līdzi vectēvam. Dariet, ko viņš liek."

ČETRPADSMITA

Ema mazliet atpalika no Meta un vectēva, ceļš veda pāri zālienam, cauri arkai akmens mūri un garām Maras spoguļu instalācijai, kas šūpojās vējā; visi gāja dziļāk iekšā mežā. Viņi kāpa augšup. Vienubrīd starp kokiem tālu lejā varēja redzēt ūdeni. Reizēm Emai šķita, ka viņiem kāds seko, bet tad nodomāja, ka pie vainas būs vējā šūpojošos zaru rotaļa un satraukums, kāpēc viņus ved tik tālu prom no Abatijas. Mets ļoti centās turēt līdzi vectēva platajiem soļiem. Ik pēc pāris soļiem zēns mazliet palēcās, lai noturētos blakus.

"Kā lai mēs tevi saucam?" Ema jautāja, paskrējusi dažus soļus, lai viņus panāktu.

"Un kā jūs gribētu mani saukt?"

"Kāds ir tavs vārds?"

"Meisons Renards Kālders, bet visi mani sauc par Renardu," dvīņu vectēvs pasmaidīja. "Džīnija, protams, bieži kliedz "Mister R!"."

"Tad mēs vienkārši sauksim tevi par vectēvu," aizelsusies teica Ema.

Vecais virs iesmējās. "Tas der. Gribu jums abiem ko lūgt. Pastāstiet man par savām īpašajām zīmēšanas spējām."

Nestāsti viņam neko! >

Met, neesi muļķis, tāpēc jau mamma atveda mūs šurp.

Es viņam neuzticos, tāpēc nestāsti visu.