Dobā zeme

Briesmonis svaidīja galvu, mēģinādams izlauzties no klints sienas. Pirms Renards paspēja ko darīt, domāt, iekliegties vai izspert bloknotu dvīņiem no rokām, Mets jau beidza nezvēra asti, kas izsprāga no klints ar rotējošu zāģa asmeni galā. Radījums bija milzīgs: daļa no tiranozaura, daļa pārveidota.

Dvīņi intuitīvi bija atstājuši vienu zīmējuma daļu savienotu ar kalnu, lai radījums neaizbēgtu. Notupušies zemē, viņi lepni uzsmaidīja varenajam zvēram, kurš svaidījās, rāvās uz priekšu un raidīja pret debesīm varenus rēcienus, pūlēdamies izrauties no kalna.

Taču zīmējums bija daudz stiprāks par kalnu. Aste ar zāģi galā izrāvās no klints un ietriecās zemē dažas collas no dvīņu vectēva kājām. Viņš metās lejā no kalna, saukdams bērniem: "Pārtrauciet zīmēt!"

Par vēlu. Radījums bija iedzīvināts līdz galam.

Dvīņu lepnums par panākumiem strauji pārtapa šausmās, kad viņi saprata, ko radījuši. Viņi sevišķi pārbijās, kad dinozaurs atvēzēja tērauda asmeņiem klāto asti uz viņu pusi.

"Saplēs to!" Mets kliedza, izvairīdamies no trieciena.

Tiranozaurs spējā grūdienā ar milzīgo, sprauslājošo purnu aizsvieda kliedzošo Ernu uz vienu pusi un bloknotu uz otru.

Renards rāpās atpakaļ kalnā un izbīlī apstājās. Aiz kokiem, pieplacis zemei ar muguru pret briesmoni, gulēja Zaks. Zēns droši vien bija sekojis viņiem no Abatijas. Izkliegt brīdinājumu nebija jēgas.

Dinozaurs pamanīja Zaku reizē ar Renardu. Zvērs pacēlās uz pakaļkājām un izgrūda šaušalīgu rēcienu.

"Iznīciniet zīmējumu!" Renards kliedza. "Tur ir Zaks, briesmonis viņu ieraudzīja!"

Ema iebrēcās. Mets izmisīgi plēsa lapu, taču pārāk lēni. Dinozaurs iegāzās koku audzē, kur bija pieplacis Zaks, bet tad sasprāga gabalos gaismas un krāsas lēveru jūklī.

Mets, Ema un viņu vectēvs metās turp. Zaks bija pazudis.

Pēkšņi viņiem aiz muguras gaisu pāršķēla spalgs svilpiens. Visi trīs pagriezās un uzgavilēja, redzot, ka Zaks pieceļas liii zemes dažas pēdas lejup pa kalna nogāzi. Zēns ieskrēja Kcnarda atplestajās rokās. Pēc tam, sakaunējies par tādu jūtu uzplūdu, atrāvās. Viņš rādija gaisā kaut kādas zīmes.

Ilenards paskatījās uz Emu un pēc tam uz Zaku. "Kāpēc tu pateicies Ernai?"

"Viņa uzkliedza, lai bēgu."

"Kā viņai tas izdevās?"

"Šeit," viņš norādīja uz pieri.

SEŠPADSMITA

Apmēram tajā pašā laikā, kad Mets un Ema Ohinmērnas salā iedzīvināja Lauvas klinti, seši vīrieši un četras sievietes sēdēja ap masīvu sarkankoka galdu privātā kabinetā Londonas Karaliskajā akadēmijā. Divas vietas bija tukšas viena galda galā, otra līdzās elegantai sievietei ar briljantiem rotātu pulksteni. Katram pie galda sēdošajam priekšā bija noliktas divas ķeltu monētas viena sudraba un otra zelta, visām monētām vienā pusē bija attēlota spirāle, bet otrā spārnotais briedis. Padome vairāk nekā pusstundu gaidīja vadītāja ierašanos. Vairāki bija kļuvuši nepacietīgi, daži dusmojās.

Pie telpas augstajām sienām bija piekārtas dažādu stilu un laika periodu gleznas greznos rāmjos, vairāk nekā pusē darbu bija attēloti fantastiski un mītiski gaisa un ūdens radījumi. Sievietei ar briljanta pulksteni aiz muguras karājās gleznas, kurās bija redzams bazilisks briesmīgs putns ar pterodaktila spārniem, čūskas asti un gailēna ķermeni, un krakens gigantisks kalmārs, kurš ar saviem milzenīgajiem taustekļiem varēja ieraut jūras dzīlēs veselu kuģi. Pie otras sienas vīdēja sirēnas, silkijas un jūras čūskas. Visiespaidīgākais mākslas darbs bija gobelēns, kas klāja visu sienu no griestiem līdz grīdai līdzās koka dubultdurvim.

Viduslaikos darinātā gobelēna krāsas bija saglabājušās pārdabiski dzīvas un šausminoši spilgtas. Tajā bija attēlots

(»rcndels milzīgs pērtiķveida briesmonis, kas ceļas augšā no tumša purva. Nezvēram aiz muguras nāca skeletu armija, kuru \ .ulija talārā ar kapuci tērpies mūks melna ērzeļa mugurā. Aiz muka vijās ugunīgas liesmu mēles.

Blondā sieviete sarkanajā kleitā, kura bija izdzinusi dvīņus no Kitenu nama, soļoja uz priekšu un atpakaļ gar logiem. Viņa bija satraukta un reizēm atvēra mobilo telefonu, lai pārbaudītu ziņas. "Artura nāve radījusi tādu jucekli," viņa teica, "ka man pec stundas jāatgriežas Nacionālajā galerijā."

Vīrietis tēraudpelēkiem matiem un nevainojami baltām I rekla aprocēm nikni paskatījās uz viņu. "Bleika, ja Kitenu mājā jūs neapvestu ap stūri, dvīņi jau būtu šeit. Taču tagad viņi ir pie Renarda, kur netiekam klāt."

Bleika izskatījās aizvainota. "Mēs neko nevarējām darīt."

"Šī nav pirmā reize, kad Renards ignorē Padomi," teica sportisks vīrietis dzeltenzaļām acīm, grozīdams mazajā pirksti­ņa zīmoggredzenu; viņš stāvēja pie divviru durvīm.

"Tenān, gan tu, gan visi pārējie zina, ka Renarda konflikts ar seru Čārlzu par Padomes vadību saasinās," teica sers Džailzs.

Tenāns Olivjē izbrauca pirkstus cauri īsajiem, tumšajiem matiem, skaistajā sejā iegūla rūpju rievas. "Tātad jūs domājat, ka Renards provocē šķelšanos?"