Dobā zeme

"Un tagad pievērsīsimies Kālderu dvīņiem. Šodien mums jāpieņem lēmums par viņu nākotni."

"Ser Čārlz," Frīda ierunājās, paliekdamās uz priekšu, lai tiktu sadzirdēta. "Mēs nekad neesam balsojuši, ja attiecīgais animare nav klāt. Tādējādi pārkāpjam mūsu seno kārtības rulli."

"Diemžēl dvīņi jau ir Skotijā," sers Čārlzs noraidīja iebildumus. "Mēs balsosim, viņiem klāt neesot." No skaļruņa plūda slāpētas balsis un troksnis, kas atgādināja ātrās palīdzības sirēnu. "Kā jums zināms, pirms divpadsmit gadiem Sendija Batlere un Malkolms Kālders pārkāpa Ceturto likumu. Drīkst mīlēt un precēties, bet •mimare un sargs nedrīkst radīt kopīgus bērnus. Šāda spēju •..ivienošanās var izraisīt neparedzamu sajaukumu."

"Pareizi, pareizi!" piekrita vairāki pie galda sēdošie.

"Mūsu vēsturē nav neviena gadījuma, kad būtu saistīta bērna iztēle. Bet es uzdrošinos apgalvot, ka mūsu vēsturē nav l'ips divu tik stipru attimare tik agrā vecumā."

"Ser Čārlz," Tenāns pārtrauca, "mēs daudz varētu iemācī­ties no Kālderu dvīņiem, ja viņus izpētītu, nevis saistītu. I cmums par saistīšanu vēl vairāk padziļinās šī jautājuma ikļ starp mums radušos plaisu. Es piedāvāju kompromisu. Atlieciet lēmumu, līdz viņiem būs jāstājas Padomes priekšā sešpadsmitajā dzimšanas dienā."

"Es cienu jūsu viedokli, Tenān," uzkliedza sers Džailzs, "bet jums nav balsstiesību."

"Zelta monēta nozīmēs balsi par lēmuma atlikšanu līdz bērnu sešpadsmitajai dzimšanas dienai," teica Vons. "Sudraba tūlītēju saistīšanu."

Tenāns un Bleika atkāpās pie loga un sāka klusu sarunu. I lenrieta de Kūra pastūma lādīti seram Džailzam, kurš neka­vējoties paņēma sudraba monētu un iemeta tajā. Viņš padeva lādīti Luidži Silvestri, kurš arī izvēlējās sudraba monētu. Nākamā bija Frīda, viņa iemeta lādītē zelta monētu. Procedūra turpinājās apkārt galdam, līdzi visi Padomes locekļi bija izvēlējušies monētu un nobalsojuši.

Vons ieslidināja lādītē sera Čārlza sudraba monētu un atdeva lādīti Henrietai de Kūrai. Viņa atvēra misiņa slēdzi un izbēra monētas sev priekšā. Sieviete tās saskaitīja.

"Balsojums piecas sudraba monētas," viņa paziņoja, "un piecas zelta."

Viņa cieši lūkojās uz abām monētām. Tad paņēma zelta monētu.

OTRA DAĻA

.

SEPTIŅPADSMITĀ

Era Minas klosteris Viduslaiki

Ta Solons tik ļoti nesteigtos pa kokiem apaugušo taku no I klostera staļļiem uz Abatiju, viņš būtu ievērojis, cik rēgaini Fluss ir mežs visapkārt. Nedziedāja neviens rīta putns. Neviens dzīvnieks nemeklēja brokastis. Vējš nečabināja koku galotnes. It kā mežs būtu aizturējis elpu un gaidītu, kad briesmas būs garām un atkal varēs izelpot.

Ja Solons tik ļoti nesteigtos augšup pa Abatijas ziemeļu torņa šaurajām akmens kāpnēm, viņš varbūt apstātos un paskatītos pa spraugām biezajā mūrī, un pamanītu salas līcītī noenkurotu vikingu galeru, kuras strupo mastu un kvadrātveida buru aprises ietina rītausmas blāvā gaisma.

Bet Solons bija uztraucies un nepamanīja ne vienu, ne otru, jo šorīt vecais mūks sāks pārvilkt ar tušu pēdējo attēlu "Nezvēru grāmatā" tieši četrus gadus pēc nozīmīgā darba sākuma. Šodien bija arī Solona trīspadsmitā dzimšanas diena, un tai par godu vecais mūks bija apsolījis, ka Solons drīkstēs palīdzēt krāsošanā. Māceklis tik tikko spēja savaldīties.

Abatijas nocietinātā ziemeļu torņa virsotnē Solons apstā­jās pie koka durvīm. Durvju centrā kokā bija izgrebts

>tļ' īrnots briedis: Peritons. Katrā pusē vienādā attālumā no knkgrebuma bija misiņa rokturi. No maisiņa, ko bija uzvēris 11/ .īdas jostas, Solons izņēma atslēgu ar klostera ģerboni un veikli ielika zem brieža spārna paslēptajā atverē. Zēns pagrieza atslēgu pretēji pulksteņrādītāja kustības virzienam un piespieda ausi pie kokgrebuma, ieklausīdamies, kā biezajā kokā kustas daudzie atsvari un trīši. Izdzirdējis, ka pēdējais iiisvars ar asu klikšķi iekrīt vietā, Solons pieplaka durvīm. I okgrebums sāpīgi iegriezās mugurā, kad viņš izstiepa rokas un satvēra abus rokturus.

Pārliecinājies, ka satvēris tos stingri, zēns dziļi ieelpoja un vilka rokturus uz sevi. Acumirklī durvis sasvērās atpakaļ, apgāzdamas Solonu augšpēdus jau otrā sienas pusē. Ne mirkli nevilcinādamies, Solons atlaida rokturus un, veikli apmetis kūleni, atsprāga no durvīm dažas sekundes agrāk, pirms tām cieši piekļāvās rokturi, lai iesprostotu katru, kas los vēl joprojām turētu. Durvis vēlreiz apgriezās par simt astoņdesmit grādiem, nospiežot pret akmens sienu katru, kas Initu palicis iesprostots rokturos.