Dobā zeme

Ar pūlēm atrāvusi skatienu no instalācijas, Erna paskatījās atpakaļ uz Abatiju. Logi šķita dīvaini, un viņa vēl īsti nespēja saprast kāpēc. Pāri zālienam viņi aizgāja līdz bijušajiem staļļiem un palūrēja iekšā. Divi bija pārbūvēti par garāžām, bet, ieraugot krusteju šajā pusē, Ema smaidīja visplatāk, jo tajā bija iekārtota pilnībā aprīkota sporta zāle un peldbaseins. Vectēvs acīmredzami bija īsts naudasmaiss.

"Vai jums patīk peldēt?" Saimons jautāja, atbīdīdams smagās stikla durvis, aiz kurām bija peldbaseins un trenažieri.

"Man ārkārtīgi patīk!" Ema jūsmīgi iesaucās.

"Vidēji," teica Mets, negribēdams izskatīties pārāk sajūsmi­nāts.

Saimons pie sevis pasmaidīja par dvīņu atšķirīgo entuzias­ma pakāpi. "Viss," viņš teica. "Ekskursija ir galā."

Viņš aizveda bērnus uz akmens plāksnēm izliktu terasi ar diviem galdiņiem zem saulessargiem un dārza krēsliem, un zviļņiem. Stiklotās divviru durvis no terases uz virtuvi bija vaļā. Ema apstājās un skatījās. Lūk, kas nedeva viņai mieru. Visi stikli logos, durvīs un pat krustejās bija dūmakaini un tumši. Neviens no ārpuses nevarēja ielūkoties nevienā Abatijas telpā.

Mūki noteikti tos neielika, viņa domāja.

"Esat gatavi iepazīties ar vectēvu?" Saimons jautāja, vedinā­dams viņus vislielākajā virtuvē, kādu dvīņi savā mūžā bija redzējuši.

TRĪSPADSMITĀ

Pirms Mets un Ema paspēja nobaudīt kādu no saviem mīļākajiem ēdieniem, kas lielā daudzumā bija sakrauti uz masīvā ozolkoka galda, pāri virtuvei metās starojoša sirma sieviete vecmodīgā priekšautā; viņa ieslēdza dvīņus savās skavās un piekļāva pie kuplajām krūtīm.

"Paska' tik uz jumsīm. Apžēliņ! Vai's nav nekādi bērni."

Beidzot viņa atsvabināja abus no saldajām skavām, kas Metam šķita kā žņaugi. Atstūmusi dvīņus rokas stiepiena attālumā, sieviete iesaucās: "Ak, nu izspļauts tētis, turklāt abi." Viņa nopūtās, izvilka no priekšauta kabatas mutautu un nosusināja degunu un acis. "Noteikt' esat izbadēj'šies un izkaltuši." Ceļā uz ledusskapi, kas izskatījās lielāks par visu viņu Londonas dzīvokļa virtuvi, sieviete uzšāva Saimonam ar dvieli. "Saimons jau jums nepiedāvāj' neko padzerties, pirms veda tajā ekskursijā, va' ne?"

"Met, Ema, šī ir Džīnija," Saimons smēja, izvairīdamies no otrā vēziena ar dvieli. "Pirms maltītes viņiem jāiepazīstas ar vectēvu."

"Ko niekus!" Džīnija ielēja trīs glāzes sulas un nolika pie saklātajām vietām uz galda. "Zakam jāēd pusdiena, un šie mazulīši visu nakti kratīj'šies vilcienā. Ja misters R. grib iepazīties, viņi tepat vien būs."

Džīnija apgāja apkārt galdam un zīmju valodā kaut ko rādīja kādam, kas stāvēja Metam un Emai aiz muguras. Ema pagriezās un ieraudzīja zēnu, varbūt kādu gadu vecāku par sevi un Metu. Viņš bija apmēram Meta augumā, īsi apcirptiem gaišiem matiem, ģērbies T kreklā un maisīgos pusgaros šortos ar neskaitāmām kabatām. Zēns ar žestiem atbildēja Džīnijai. Zaks. Saimona dēls.

"Vai viņš ir kurls?" Mets ziņkārīgi jautāja Džīnijai.

Pirms Džīnija paspēja atbildēt, Zaks saķēra grozāmo ķebli ar Metu un pagrieza viņu ar seju pret sevi. Ema saspringa. Viņa ļoti vēlējās, lai šiem ļaudīm patiktu viņi abi ar brāli. Viņa gribēja te dzīvot. Viņa te jutās drošībā. Viņa negribēja, lai Mets sāk strīdu jau pirmajā stundā.

Zaks norādīja uz savām lūpām.

"Tu proti lasīt no lūpām," Mets, acīmredzami izbrīnīts, sacīja. "Forši. Es esmu Mets." Viņš pastiepa plaukstu Zakam, skatīdamies zēnam cieši acīs. "Un šī ir mana dvīņumāsa Ema."

Zaks pasmaidīja un parādīja kaut ko zīmju valodā, nenolaizdams skatienu no dvīņiem. Džīnija pārtulkoja.

"Kurš ir vecākais?"

"Es," Mets atbildēja, uzmanīgi vērodams Zaka žestus.

"Bet tikai par sešām minūtēm," Ema iejaucās. "Mēs ar mammu dzīvojām Londonā, bet… kaut kas atgadījās, un tagad dzīvosim te." Viņa paskatījās uz Džīniju. "Vismaz es tā domāju."

Džīnija pasmaidīja un palocīja galvu.

"Es dzīvoju šeit kopā ar tēti," Zaks rādīja ar zīmēm. "Mana mamma nomira, kad es piedzimu. Es viņu neatceros."

Rokas norima, viņš lieliem malkiem izdzēra sulu, piekrāva šķīvi pilnu ar sviestmaizēm un, pirms ar visām pusdienām mesties laukā pa stiklotajām divviru durvīm, pagriezās un ar zīmēm kaut ko parādīja dvīņiem.

No otra virtuves gala atskanēja zema, melodiska balss ar ļ.nišamu skotu akcentu. "Zaks saka, ka tiksies ar jums vēlāk."

Bērni uz ķebļiem pagriezās pret runātāju garu vīrieti bieziem, sirmiem matiem.

|a dvīņiem to jautātu, viņi teiktu, ka bija domājuši vectēvs izskatīsies līdzīgs viņu tēvam, tikai vecāks. Lai gan, protams, viņiem bija tikai aptuvena nojausma, kā izskatījās viņu tēvs. Kija saglabājušās tikai dažas brīvdienu fotogrāfijas un pāris momentuzņēmumu, kas bija izdarīti dažas dienas pēc viņu piedzimšanas. Spriežot pēc tām, viņš bija garš, bet diezgan nevīžīgs, ar pinkainiem tumšiem matiem un kniedi ausī.

Vīrietis, kurš stāvēja viņu priekšā, nepavisam nebija nevīžīgs. Viņš bija ģērbies gludinātos džinsos, zilā kreklā ar apkaklīti, kuram bija atlocītas aproces, un nospodrinātos dzeltenbrūnos luristu zābakos. Uz labā apakšdelma bija sačervelējusies rēta, kas izskatījās pēc kodiena.