Dobā zeme

Solons izpūta aizturēto elpu un ļāva kuņģim nomierināties. Viņš stāvēja mazītiņā priekškambarī, ne lielākā par mūka celli. Apkārt valdīja piķa melna tumsa. Izstiepis rokas, Solons virzījās uz priekšu, līdz sasniedza otras durvis. Tās atvērās bez kādiem trikiem, un zēns nokļuva torņa istabā, kas no grīdas līdz griestiem bija piebāzta ar manuskriptiem un pergamenta ruļļiem. Šis bija klostera skriptorijs vieta, kur mūki glabāja visus rakstītos darbus. Vienīgā gaisma iespiedās caur velvētu vitrāžas logu pašā jumta spicē, un ikreiz, kad pār debesjumu pārslīdēja mākoņi, telpā radās izjūta, it kā cilvēks atrastos milzīgā kaleidoskopā.

Pirms vairākiem desmitiem gadu mūki bija iekārtojuši ziemeļu torņa galā skriptoriju, lai sargātu iluminētos manu­skriptus no uguns nelaimēm un laupītājiem. Kad vecais mūks pirmoreiz parādīja Solonam šo telpu, zēns nespēja tajā uzturēties ilgāk par desmit minūtēm, viņa maņas pārāk spēcīgi ietekmēja pergamenta ruļļos un manuskriptos ieslodzīto attēlu spēks. Solonam bija šķitis, ka viņa galva pārsprāgs. Tieši tajā dienā pirms četriem gadiem vecais mūks neatgriezeniski saprata, ka Solons ir īpašs māceklis, kuram piemīt spēcīga iztēle un kuram viņš var uzticēt klostera noslēpumus. Vecais mūks tā arī darīja.

Vissvarīgākais noslēpums bija dažu mūku spējas atdzīvināt savus mākslas darbus: šīs burvju spējas gan viņi parasti slēpa un izmantoja tikai tam, lai padarītu manuskriptus vēl skaistā­kus nekā citiem pārrakstītājiem Eiropā. Daudziem karaļiem, karalienēm un zinātnes vīriem, kuriem piederēja Era Minas klostera mūku iluminētie manuskripti, šķita, ka, tos lasot, viņi pārceļas citā pasaulē. Mūki sauca sevi par animare, kas nozīmēja "piešķirt dzīvību", kā Solons zināja no latīņu valodas, kuru mācījās.

Solons allaž sākumā izjuta šoku, atverot skriptorija durvis. Lai gan vecais mūks bija iemācījis zēnam koncentrēties un ar prātu apklusināt skaņu un attēlu sprādzienu galvā, Solons nespēja noturēt iztēli grožos ikreiz, kad nokļuva grāmatu tuvumā. Atnācis pēc kāda ruļļa, viņš reizēm stāvēja istabas vidū un ļāva bungu rīboņai galvā sasniegt tādu kreščendo, ka, aizverot acis, viņš redzēja manuskriptu attēlus, it kā tie zibētu acu priekšā kā kustīgo bilžu grāmatiņās, kādas viņš ar mūku gatavoja par prieku ciema bērniem.

Solons atsvabināja ādas mapes saites, mapi viņš iepriekšējā vakarā bija atstājies pie sienas. Viņš ielika divas pēdējās "Nezvēru grāmatas" lappuses mapē, atdalīdams velīnpapīra

loksnes ar zīda strēmelēm.

Mūka māceklis uzlūkoja nezvēra aptuvenās aprises, pēdējais iluminējamais briesmonis bija visšaušalīgākais. Viņš nodrebinājās un aizcirta prāta vāku. Pat vecais mūks pretojās s.n lappusei. Šis bija vismurgainākais nezvērs, no kura šajā pasaules daļā, iespējams, bijās visvairāk: Grendels.

No dziesmām un dzejoļiem Grendelu visā karaļvalstī pazina kā "līķu dēmonu" vai "nakts klaidoni", "dubļu monstru" vai "elles kalpu" briesmoni, kurš uz mūžīgiem laikiem nolādēts ložņāt pazemes valstībā, tukšumā starp debesīm un elli, pārtiekot no mirušajiem. Grendela dēļ vairumā karaļvalsts ciemu apkārt katrai jaunai kapa vietai lika svaigi kautus dzīvniekus cerībā, ka Grendels paņems dzīvnieku līķus un atstās tuvinieka pīšļus zemē neskartus, lai dvēsele varētu brīvi uzlidot paradīzē.

Vecais mūks bija atzinies Solonam savās bailēs ja, ilumi­nējot Grendelu, viņš nespēs savaldīt iztēli, briesmonis aizbēgs no lapas un ieraksies dziļi salā. Pat abats, vecā mūka sargs, bija centies viņu pārliecināt, lai atstāj lapu tukšu.

Solons pārmeta mapi pār plecu un grasījās iziet no skriptorija, kad dienvidu tornī atskanēja klostera brīdinājuma zvans.

"Iebrucēji! Iebrucēji!"

Solons sastinga, viņš šausmās klausījās, kā bulta svilpdama nogāž mūku, kas zvanīja trauksmes zvanu. Uz acumirkli iestājās klusums, un tad klosteris izvirda kliedzienos un liesmās.

ASTOŅPADSMITA

Londona Mūsdienas

Karaliskās akadēmijas privātajos apartamentos sers Čārlzs Rens pētīja senu Skotijas karti. Grendela gobelēns pie sienas nočabēja, kad durvis atvērās un telpā ienāca Tenāns mi Bleika. Ar rokas mājienu uzaicinājis abus apsēsties, sers Čārlzs ar apsaitētu kreiso roku pastūma malā karti.

"Es zinu, ka alkstat turpināt savu uzdevumu," sers Čārlzs leica, "bet man šķita svarīgi ar jums satikties, pirms dodaties uz Skotiju."

"Mēs zinām, kas jādara, ser Čārlz," Bleika sacīja.

Ģērbusies cieši pieguļošos džinsos un īsā žaketē, Bleika Viljamsa izskatījās drīzāk gatava stāties pretī paparaci nekā spēcīgam sargam. Bet sers Čārlzs viņu labi pazina. Viņš nešaubīgi uzticējās Bleikai. Viņa jau sen strādāja pie Rena, kopš kā pusaudze nokļuva sargu aizgādībā, kad viņas tēvam, izcilam Ņujorkas grafiķim un senam Rena draugam, kļuva arvien grūtāk valdīt pār savām spējām un viņu sasaistīja Amerikas Sargu Padome. Bleika nebija mantojusi tēva spējas, tāpēc viņa varēja palikt Amerikā pie attālas tantes vai uzticēt savu likteni Rēnam. Viņa izvēlējās pēdējo.