Dobā zeme

Savukārt Tenāns bija nesens atradums, kura dotumus sers Čārlzs drīz vien atzina par noderīgiem. Puisis bija fotogēnisks un izskatīgs: svarīgas īpašības darbā ar medijiem. Pēc Artura slepkavības Tenāns bija meistarīgi savaldījis presi, palīdzējis radīt un izplatīt stāstu, ka glezna "Ragana ar laumu bērnu" ir nozagta un Artura nāve ir traģiskas mākslas darba zādzības sekas.

"Apsēdies, Tenān. Lūdzu."

"Es pastāvēšu, ser Čārlz," Tenāns atbildēja, grozīdams mazajā pirkstiņā gredzenu. "Pietiekami ilgi sēdēšu lidmašīnā."

"Labi. Tad sāksim." Rens ar kreiso roku darbināja tālvadības pulti. Apgaismojums satumsa, un galda vidū iznira plakans ekrāns.

Ekrānā parādījās nesens uzņēmums, kurā Mets, Kma un Zaks redzami uz Abatijas mola makšķerējam. Viņi dzīvoja pie Renarda jau mēnesi un šķita nemanām fotoaparātu, kas bija pret viņiem pavērsts no zvejas laivas otrpus līcim. Izskatījās, ka viņi ir apraduši ar vidi tipiski topošie pusaudži vasaras nogales pēcpusdienā. Pat īsajā laikā kopš aizbraukšanas no Londonas Mets bija paaudzies. Viņi ar Zaku bija dažas collas garāki par Emu, kuras mati bija rupji apcirpti līdz ar zodu, atgādinot seram Čārlzam japāņu multeņu varoņu frizūras. Meta mati joprojām bija pinkaini un nekopti, un viņš joprojām ļoti mīlēja noplukušus vecus T kreklus.

"Tagad mēs skaidri zinām," sers Čārl zs teica, pietu­vinādams bērnu sejas, "ka abiem dvīņiem attīstās gan animare, gan sarga spējas. Kā ziņo viena no manām kontaktpersonām Glāzgovā, šķiet, ka meitene pašlaik spēcīgāk uztver emocijas un viņas spējas nolasīt cilvēku jūtas attīstās straujāk nekā brālim. Bet zēnam, kā dzirdēju, joprojām ir smags raksturs."

Sera Čārlza apsaitētie pirksti noraustījās, joprojām svaigā ,ii miņā bija nesenais dvīņu pāridarījums, kad viņi, bēgot no dzīvokļa, iesprostoja Rena roku sienā.

"Mēs zaudējām balsojumā par bērnu saistīšanu, bet es nezaudēšu to, ko man nozaga Sendija Kāldere. Tāpēc •..igūstīšanā dvīņi nedrīkst ciest, un jums jāpierunā Sendija iklot sakvojāža saturu apmaiņā pret dvīņu dzīvību."

Vēlreiz nospiedis tālvadības pulti, sers Čārlzs nomainīja ittēlu ekrānā. Šoreiz fotogrāfijā bija redzami dvīņi uz velosipēdiem, gaidot salas prāmja piestātnē. Citu pēc citas sers Čārlzs parādīja trīs fotogrāfijas, kurās dvīņi un Zaks ved niristus krastmalas alā.

"Šķiet, dvīņi un Saimona dēls atraduši veidu, kā… "izklaidēt" tūristus, lai papildinātu kabatas naudu."

Tenāns piecēlās, acīm redzami vēlēdamies doties prom. Nelikdamies zinis, sers Čārlzs turpināja.

"Dvīņi pēdējo nedēļu laikā daudz mācījušies no Renarda. Viņi aptuveni zina, kas ir un par ko kļūst. Nezaudē­jiet modrību un atvediet man to, ko tik pacietīgi esmu gaidījis."

Sers Čārlzs šķērsoja istabu un nostājās pie gobelēna. Viņš runāja, uzgriezis galdam muguru.

"Tenān, tu pēdējos mēnešos esi man godam kalpojis, bet neuzskati manu uzticēšanos par vājuma pazīmi. Man ir vajadzīgs sakvojāža saturs. Un Padome par to nedrīkst zināt neko. Vai saproti?"

"Pilnīgi."

Kabinetā ienāca Vons ar nelielu aptieciņu.

"Jūs tiešām gribat, lai viņi to izmanto, ser Čārlz?" viņš jautāja, atvērdams vāku, zem kura bija divas ampulas ar caurspīdīgu šķidrumu un divas šļirces.

Sers Čārlzs paņēma kastīti un iedeva to Tenānam. "Mēl nevaram pieļaut, ka dvīņi atkal izstrādā kādu viltību," viņi teica un tad ar savainotās rokas mājienu aizsūtīja prom Vonu, Tenānu un Bleiku.

DEVIŅPADSMITĀ

Ohinmernas sala

Pēc nedēļas

Ema redzēja sapni. Šis bija tāds sapnis, kurā viņa apzinājās, ka sapņo, taču nespēja atpestīt prātu no tā. Viņas sapņi bija kļuvuši daudz iespaidīgāki nekā bērnībā.

Ema negaisa laikā karājās pie augstas klints, saniknotā jūra lejā dauzīja robainos akmeņus. Izmirkuši un bailēs drebēdama, I ma palūkojās augšup uz kalna sauso virsotni. Apakšā dusmīgi viļņi aprija sievietes, vīriešus un dzīvniekus, triecot ķermeņus pret akmeņiem. Ema vēlreiz pūlējās pamosties, bet domas šķita smagas. Viņa mēģināja uzrāpties kalnā, tikt prom no atriebīgā ūdens, bet rokas un kājas bija sastingušas.

Ema zināja leģendu par Noasa šķirstu, kā Dievs bija uzsūtījis plūdus, lai attīrītu zemi no ļaunuma, un zināja, ka gadsimtu gaitā mākslinieki smēlušies iedvesmu Bībelē. Kaut kā viņa sapnī bija nokļuvusi gleznā "Grēku plūdi", kuru bija redzējusi kādā no gājieniem kopā ar mammu uz Nacionālo galeriju.

Novērsusies no ķermeņiem, kas lejā svaidījās ūdenī, Ema paskatījās uz, viņasprāt, gleznas malu, kur plakanai klintij bija uzsviesta jauna meitene. Virs viņas planēja mirgojošs balts eņģelis un raudāja.

Ernai noslīkušās meitenes bija tik ļoti žēl, ka arī viņa sāka šņukstēt. Zaudējusi tvērienu, viņa gāzās tumsā.

Un tad viņa bija meitene pie klints, kas skatās augšup uz mirgojošo eņģeli.

Eņģelis pieliecās tuvu Emas vaigam un čukstēja: "Tu esi dabas kļūda." Tad tas pārvērtās par dēmonu, un Ema saprata, ka vairs nesapņo.