Dobā zeme

Viņa juta kaut ko, kas smagi uzgūlis krūtīm un cenšas viņu nosmacēt. Elsodama Ema pūlējās atvērt acis un ieraudzīja kroplīga pundura viepli ar mazām, apaļām, dzeltenām ačtelēm. Tas tupēja viņai uz krūtīm, slienājās un šņakstināja adatām līdzīgus zobus pie paša vaiga. Viņa gāza ar duri dēmonam pa deniņiem, bet punduris ņirdza vēl platāk. Mazā roķele pastiepās uz priekšu, un viņš aizspieda meitenei muti. Ema prātā kliedza, cik skaļi spēja.

Pēc dažiem acumirkļiem istabā iebrāzās Mets. Izskatījās, ka Ema mežonīgi cīkstas ar kaut kādu radījumu, ko Mets tumsā tik tikko spēja saskatīt. Tas mirgoja virs viņas kā dēmoniska marionete. Šausmās ieplestām acīm Ema skrāpēja un dauzīja radījuma seju un galvu. Mets paķēra no aizdurves tenisa raketi. Taču vēl nepaspēja atvēzēties, kad Ema pielēca gultā sēdus, kampdama pēc elpas, un radījums pazuda.

Mets apsēdās uz gultas malas un apskāva māsas plecus. "Viss kārtībā. Tev nekas nekaiš. Elpo. Elpo dziļi. Elpo dziļi."

Kad Ema bija atguvusi elpu, Mets iegāja vannasistabā, kas atdalīja viņu istabas, un ielēja glāzē ūdeni. Viņš pasniedza to māsai.

Ema juta, ka pulss nomierinās. Viņa iedzēra malku ūdens un atlaidās spilvenos.

"Tas pats sapnis?"

"Aha."

"Jāizstāsta mammai."

"Viņai tāpat darba pilnas rokas, gatavojoties izstādei < .l.izgovā. Negribu viņu uztraukt. Es pati tikšu ar to galā." l ina uzlika rokas uz krūtīm. Ribas sāpēja. Varbūt vajadzētu Izstāstīt kādam pieaugušajam. Varbūt viņa ar "to" netika galā tik labi kā domāja.

"Jāizstāsta vismaz Saimonam vai vectēvam. Viņi brīdināja, I .1 trīspadsmitās dzimšanas dienas priekšvakarā mūsu iztēle varētu kļūt arvien nevaldāmāka."

Ema pamāja ar galvu un kāri izdzēra atlikušo ūdeni. Kad viņa pagriezās, lai noliktu glāzi uz naktsskapīša, uz tā tupēja i adījums un ņirdza.

Ema izmisīgi izkūņojās no samudžinātās segas, nogrūzdama Metu uz grīdas. Viņa paskatījās vēlreiz, bet radījums bija pazudis.

"Kas, ellē…" Mets palūkojās uz Emas gultu. Šausmonis sēdēja uz Emas spilvena un smaidīja viņam.

"Ema!"

Ar skaļu kliedzienu Ema metās pāri gultai un dūrēm dauzīja vietu, kur bija sēdējis radījums. Šoreiz tur izsprāga asas baltas gaismas dzirksteles, kas aizlidoja pa visu istabu, atsitās pret sienām kā niecīgas zibens šautras un čurkstēdamas izplēnēja.

Ema gulēja gultā un šņukstēja pārgurumā un izmisumā, bet visvairāk no bailēm.

"Izbeidz, Ema… Ema!" Mets bezpalīdzīgi sauca. "Tu esi iztēlojusies arī briesmīgākas lietas. Murgi tevi moka, kopš ieradāmies salā. Vectēvs teica, ka tas pāries, kad pieaugsi un labāk pratīsi savaldīt iztēli…"

Ema viņu pārtrauca. "Tu domā, ka es nezinu? Ne jau tas mani biedē, stulbeni."

"Tad es nesaprotu. Kas noticis?"

"Šis murgs nav manas iztēles auglis, Met. Tas nav man To iedzīvinājis kāds cits."

DIVDESMITĀ

Nākamajā rītā virtuves dziļumā Mets un Zaks būvēja milzīgu Abatijas maketu tās agrākajā izskatā. Viņi jau bija izveidojuši ēkas ārpusi. Tagad zēni darināja viduslaiku i iematu, kas bija atjaunots aiz klostera mūriem pēc vikingu uzbrukuma, kurā bija iznīcināts sākotnējais.

Mets sevišķi nepriecājās, kad vectēvs bija uzticējis viņiem m> projektu. Bērnībā viņam bija paticis veidot maketus, bet pēdējā laikā zuda pacietība un bija arvien grūtāk ilgstoši koncentrēties, nejūtot nepārvaramu vēlēšanos kaut kam iesist, kaut ko salauzt vai neviļus iedzīvināt.

Pāris nedēļu nostrādājis pie Renarda projekta, Mets bija iemācījies koncentrēties tiktāl, ka pirmoreiz mūžā juta viņš var atļauties kaut mazliet atslābināt prātu. Pamazām viņš saprata, ka tāds bija vectēva nodoms, uzticot viņam šo projektu: ar maketa veidošanai nepieciešamo skrupulozo darbu trenēt Meta pacietību un palīdzēt savaldīt iztēli.

Mets pētīja vecus Abatijas plānus, kamēr Zaks mērīja, grieza un līmēja korķa koku ciema mājiņu jumtiem. Darba gaitā zēni brīžiem apstājās, un Mets zīmju valodā parādīja Zakam kādu vārdu. Tāpat kā māsa, Mets īsā laikā bija apguvis zīmju valodas pamatus, un dažu nedēļu laikā viņi ar Zaku bija kļuvuši labi draugi.

Renardam bija darīšanas Glāzgovā, tāpēc stundas bija atceltas. Renards un Džīnija sēdēja pie virtuves galda un dzēra kafiju, pēc tam Renards brauks uz prāmi. Viņš lasīja avīzi Džīnija rediģēja kādu recepti.

"Ema vēl nav nākusi brokastīs?" Renards jautāja, ieskatī­damies pulkstenī.

"Viņa vakarnakt slikti gulēja," Mets atbildēja.

"Kārtējie murgi?" Zaks rādīja ar zīmēm.

Mets paraustīja plecus, negribēdams neko vairāk teikt, kā Ema bija lūgusi.

Vectēvs nolika avīzi. "Es domāju, ka murgi pārgājuši."

Zaks acumirklī saprata, ka Mets nestāsta visu. Taču arī viņš, tāpat kā brālis, negribēja nodot Emas uzticību.

"Šis laikam bija pirmais murgs pēc ilgāka laika," teica Mets.

Saimons ienāca virtuvē, ģērbies izbalējušos džinsos, ar krāsām notrieptā T kreklā un āmuru rokā. Dārzā Mara stūma ratiņos pāri zālienam ar brezentu pārsegtu gleznu, viņa devās uz studiju atjaunotajā Abatijas krusta ejā.

"Kā Sendijai sokas gatavošanās izstādei, Saimon?" Renards jautāja. "Vai Mara palīdz?"