Dobā zeme

"Tu esi vietējā?" mamma jautāja. Kopā ar viņu uz tandēma brauca jaunākais dēls, apmēram piecus gadus vecs.

Ema pieminās tuvāk. "Tas noteikti atkārtosies, nav nekāds retums. Negribēsiet taču izšķiest visu dienu gaidot!" Viņa pieklusināja balsi čukstā: "Es jūsu ģimenei varu piedāvāt ko ļoti aizraujošu, un tas nemaz nav tālu."

Ema juta, ka no mammas plūst siltums. Viņa palūkojās uz tēti, aiz kura uz tandēma sēdēja apmēram septiņus gadus veca meitene, un siltuma vilnis izpletās. Ema juta, ka viņi ir labi vecāki un priecājas par atvaļinājumu, un viņi gribēja, lai arī bērniem būtu jautri.

Renards mācīja Emai pievērst uzmanību izjūtām, kādas viņā raisa cilvēki. Kādudien, viņš bija teicis, tas varētu izglābt viņai dzīvību. Viņa zināja, ka ne jau šāda situācija vectēvam bija padomā, bet tāpat kā Metam un Zakam viņai bija apnikušas pamācības, ko viņa ar savu prātu drīkst un ko nedrīkst darīt. ! 'ii kas gan tur slikts, ja viņi mācīto izmēģināja dzīvē?

Ema pievērsās jaunākajiem bērniem. Zēns šķita vienlaikus koncentrējies un izklaidīgs. Viņa nespēja izprast, ko tas jūt, līdz puika nokāpa no mammas velosipēda un, sakrustojis I .ijas, sāka lēkāt.

Ema pie sevis iesmējās. Viņam vajadzēja uz tualeti.

Meitene bija gatava pakļauties vecāku ieteikumam, bet I ma juta vēl kaut ko, vēl kādu vēlēšanos, kas bija stiprāka par pirmo. Meitene bija izsalkusi.

Vecākos bērnus gadus desmit un vienpadsmit vecus zēnus, kuri turējās pieklājīgā attālumā no vecākiem, bija daudz vieglāk novērtēt. Abiem bija līdz nāvei apnicis viss līdz šim piedzīvotais. Viņuprāt, Emas sastapšana bija pirmais interesantais atgadījums kopš atvaļinājuma sākuma.

"Mani vecāki agrāk strādāja televīzijā Londonā," Ema stāstīja ar Zaku un Metu izmēģināto pasaciņu, vairāk pievērsdamās mammai. "Tagad mēs dzīvojam uz salas pie vectēva. Viņam tālākajā krastā pieder diezgan daudz zemes. Katru vasaru mana ģimene rīko salas vēstures slavenāko brīžu rekonstrukciju. Priekšnesums sākas pēc stundas, ja jūs tas interesē."

Ema pasniedza mammai skrejlapas ar "Ohinmērnas kaujas" reklāmu, kuras viņi ar Metu bija uzzīmējuši. Viņas pirksti pārslīdēja mammas plaukstai. Sieviete jau bija pārliecināta, viņā kūsāja entuziasms.

"Ak, Tom, brauksim," viņa aizrautīgi sauca. "Atbalstīsim vietējo uzņēmumu, un zēni uzzinās ko neparastu par Skotiju."

"Man gribas ēst," čīkstēja meitenīte.

Ema atcerējās Džīnijas pusdienu maisiņus. "Mums ir sviestmaizes."

Ierunājās vecākais dēls. "Lūdzu, tēt, līdz šim brīvdiena bijušas galīgi stulbas."

"Jā," piebalsoja brālis. "Jūs allaž sakāt, ka jāizmēģina kas jauns. Tad brauksim!"

"Es nezinu," tēvs skatījās uz ģimeni un tad uz skrejlapu. Uz tās dvīņi bija uzzīmējuši saniknotu vikingu, kurš stāv pie galeras.

Pēkšņi vikings izgrūda zobenu laukā no lapiņas, un tēvs iesmilkstējās, instinktīvi izvairīdamies.

"Jēziņ Kristiņ! Lorij, tu redzēji?"

"Hologramma," Ema meloja.

"Zini, jaunkundzīt," viņš iesmējās, "tu esi atradusi klientus."

DIVDESMIT TREŠA

Ema veda Nelsonus no Nebraskas Tomu, Loriju un viņu četrus bērnus apkārt salai uz Vikingu līci, klinšainu līcīti Ohinmērnas dienvidaustrumu galā. No augšas izskatījās, it kā klintī kāds būtu izkodis robu, kas parasti palika neredzams no garāmslīdošām laivām. Liedagu atšķirībā no pārējiem smilšainajiem salas liedagiem klāja nelīdzenas kaļķakmens plāksnes, tāpēc ekskursiju maršrutā to apskatīja tikai garāmejot.

Būšu pēc desmit minūtēm.

Esam gatavi.

Nelsoni sekoja Emai pa Pludmales ceļu, nogriezās uz meža takas un brauca uz jūras pusi. Nobraukuši apmēram piecas minūtes, viņi sasniedza pamestu zvejnieku būdu, kur atstāja velosipēdus, un kājām turpināja ceļu pa klinšaino plakankalni līdz līcītim.

No zemesraga pavērās tik satriecoši skaists skats, ka I mai vajadzēja pagaidīt, kamēr Nelsoni uzņēma vairākas ģimenes bildes ar ķeltu torni fonā. Kad viņi beidzot norāpās līcī, viņus ieskāva noslēpumaina gēlu svilpju melodija to atskaņoja vairāki bezvadu skaļruņi, ko Zaks bija uzstādījis zem akmeņiem.

"Klausieties, bērni," Nelsona kungs teica, palīdzēdams jaunākajiem bērniem norāpties lejā. "Varbūt alā slēpjas rūķītis."

liizbeidz, Ema nodomāja, bet skaļi neko neteica. "Sveicināti vietā, kur risinājušies vissvarīgākie notikumi Ohinmērnas vēsturē. Lūdzu, sēdieties." Viņa norādīja uz garu koka solu alas dziļumā, kas bija paslēpts zem klinšu pārkares. "Es atnesīšu sviestmaizes un iedošu jums biļetes." Ema uzsmaidīja Nelsona kungam. "Piecas mārciņas gabalā. Bērniem līdz piecu gadu vecumam bez maksas."

"Protams," Nelsona kungs iesmējās. "Tu gan esi varena uzņēmēja. Malacis."

Viņš noskaitīja Emai plaukstā divdesmit piecas mārciņas. Viņa pateicās un ienira alā, aši atgriezdamās ar Džīnijas pusdienām, kuras atdeva par vēl četrām mārciņām.