Dobā zeme

Tiklīdz Nelsoni bija iekārtojušies, bērni apēduši visus Džīnijas šokolādes cepumus un lielāko daļu siermaižu, Ema nolaida pāri alas ieejai priekškaru. Aizvilkusi priekšā solam, uz kura sēdēja Nelsoni, virvi, viņa ienira aiz melna ekrāna, kuru Mets un Zaks bija izveidojuši no veciem audekliem. Telpu izgaismoja pie griestiem novilkta spuldžu virtene.

Atkal atskanēja gēlu mūzika, melodija dīvaini atbalsojās pret klintīm. Melnā audekla vidū atspīdēja sudrabaina gaisma, kas pakāpeniski izpletās līdz malām, it kā pārkarsis kinoprojektors kausētu filmu. Gaisma nodzisa.

"Ju-hū!" sauca vecākie Nelsonu puikas.

Abi jaunākie bērni piespiedās ciešāk mammai un tētim.

Gaismas stari pakāpeniski izgaismoja satriecošu skatu ļoti senu rosīga ciema laukuma gleznojumu. Tālumā slējās nocietinātā klostera tornis, laukumu priekšplānā ieskāva namiņi ar salmu jumtiem, bet vēl tālāk sudrabainā jūrā peldēja kuģis ar kvadrātveida burām.

Mamma sajūsmā noelsās, un zēni iesaucās "kolosāli", k.ipratuši, ka glezna kustas: izvairīdamies no samazgu s.ilts, kas izgāzās pa atvērtu logu, cits citam pakaļ dzinās l'.iskājaini bērni, pie kroga dzēra un strīdējās resni viri, divas sievietes rožainiem vaigiem jokoja ar smejošu mūku, zemnieks baroja zirgu, muzikanti veda cauri laukumam kāziniekus, dubļos pērās vistas, zem koka kāvās suņi, un 11/ iesma griezās sivēns.

"Gluži kā Brēgeļa glezna, vai ne?" Nelsona kungs teica sievai. "Interesanti, kā viņi to dabū gatavu."

"Kuš!" pārtrauca Nelsones kundze.

Es teicu, lai nokopē ko citu.

Kuš! Vācies laukā no manām domām, Ema.

Gaismas satumsa. Bet, kad tās atkal iedegās, viena no zemniecēm rožainiem vaigiem, ietinusi plecus vilnas šallē, iznāca no gleznas, un izskatījās, ka viņa stāv tepat alā.

Nelsona kungs sasita plaukstas.

Zemniece pakniksēja, un visa ģimene aizrautīgi aplaudēja.

"Dies' palīdz nākamdien! Laipni lūgti viduslaikos!" Balsī skanēja patīkams kalniešu melodiskums. Ema iepriekšējā nedēļā bija ierakstījusi Džīnijas balsi, teikdama, ka tā vajadzīga kādam projektam, ko viņa veido kopā ar Saimonu. Džīnija labprāt piekrita.

Nākamdien? Vai tiešām, Ema?

Izklausās kā mistērija.

Varbūt arī histērija.

"Koncentrējieties!" Zaks rādīja ar zīmēm.

Viņi bija paslēpušies tumsā aiz ekrāna. Zaks ar datoru vadīja gaismas, iepriekš ierakstītās skaņas un dialogus, bet dvīņi iedzīvināja iepriekš sarunātus zīmējumus no Renarda stāstiem par salu. Viņi zīmēja uz kadrējuma tāfeles, kuru

bija uzstādījuši aiz ekrāna. Katrā no daudzajiem kadrējum kvadrātiem bija skices sagatave. Mets un Erna ar iztēle palīdzību piepildīja attēlu, un viņu iedzīvinātie tēli izsprāg no melnā ekrāna krāsu un gaismas šaltīs kā hologrammas Ekrāns skatītājiem radīja ilūziju, ka attēli tiek projicēti n audekla otras puses.

"Mani sauc Moraga," zemniece teica. "Pirms daudziem gadsimtiem es dzīvoju ciemā netālu no Era Minas klostera. Es gribētu jums pastāstīt, kā mans dēls, trīspadsmit gadu vecs zēns, vikingu uzbrukuma laikā izglāba ciema bērnus no verdzības."

"Vai viņa ir īsta?" Nelsonu meita jautāja.

"Protams, ne, mīlulīt," mamma čukstus atbildēja, "tie ir specefekti."

"Tie ir CGI," teica viens no vecākajiem dēliem. "Datoranimācija. Ģeniāli! Vai viņa nevarētu klusēt un skatīties?"

Moraga atkāpās ekrāna malā. Tuvojās rītausma, un rosīgais ciems bija kluss.

"Nākamajā rītā pēc tirgus dienas krēslas aizsegā salā iebruka ziemeļnieki. Bez brīdinājuma viņi nodedzināja ciemu, un mēs bijām spiesti meklēt patvērumu aiz Abatijas mūriem."

Dvīņi sāka aizpildīt nākamo skici, un uz ekrāna parādījās vēl viens ciema laukuma skats pārbijušies iedzīvotāji bēga no uzbrūkošajiem ziemeļniekiem, viņu lāpas aprija salmu namiņus, un liesmas plaiksnīja no ekrāna tik reālistiski, ka Nelsones kundzei šķita viņa jūt svelmi.

Uzmanīgi, Met! Tu nosvilināsi viņai uzacis.

Zaks palaida skaņu efektus, un Nelsonu bērni salēcās no klostera brīdinājuma zvana skaņām. Zaks nospieda nākamo taustiņu, un alu piepildīja ciema ļaužu kliedzieni.

Skaisti, Zak.

"Man bail," teica Nelsonu mazā meitiņa.

"Tas nav pa īstam, mīlulīt," mamma mierināja, pievilkdama meitu tuvāk. "Sliktie cilvēki nevar nodarīt tev pāri."

Vloraga skatījās tieši Nelsones kundzei acīs. "Nodedzinājuši inūsu mājas, ziemeļnieki sadzina visus laukumā. Pēc tam viņi sapulcināja mūsu bērnus. Visus, izņemot manu dēlu Solonu, klostera mācekli, ļoti gudru zēnu."

Uz ekrāna atdzīvojās klostera pagalma gleznojums. Vikin­gi, no kuru garajiem zobeniem pilēja asinis, sāka pulcināt i iema bērnus.

"Bet ciema ļaudis nebija gatavi padoties bez cīņas," Moraga piebilda.

"Kam viņiem bērni?" mammai čukstus jautāja Nelsonu meita.

Alu piepildīja ciema ļaudis ar dakšām, lāpstām un nažiem rokā, viņi metās virsū ziemeļniekiem, bet bērni apmētāja uzbrucējus ar zirgāboliem.

Man šķiet, ka esam nobiedējuši meitenīti, Met. Varbūt jāpārtrauc.

Ai, nē! Esam gandrīz tikuši līdz Solonam un dzīvniekam.