Dobā zeme

"Es to lieliski apzinos, Saimon," Renards atbildēja. "Es arī nezinu, ko viņi domāja. Lai gan viņi vēl mācās, tomēr noteikumus zina."

Saimons vēl dažas minūtes darbojās klēpjdatorā un tad to aizvēra. "Labi, ka bojājums nebija pārāk nopietns. Domāju, ka tagad visam jābūt kārtībā."

"Labi," sacīja Renards, izdzerdams viskiju. "Tad man tikai jātiek skaidrībā par zēnu ar ābolu un zirga mēsliem uz rokas."

Renards aprakstīja uz prāmja redzēto vīziju, kad pa vaļējām bibliotēkas durvīm ienāca Sendija.

"Vai esmu palaidusi garām ielūgumu uz kokteili?" viņa jautāja. Sieviete acumirkli pamanīja vīratēva dusmīgo skatienu. "Kas noticis? Kur ir bērni?"

"To, dārgā," Renards teica, "es arī gribētu zināt."

DIVDESMIT PIEKTĀ

Bērni bija tieši tur, kur saulainā vasaras dienā patik uzturēties visiem bērniem: viņi tupēja uz pludmales mūra un ēda saldējumu. Aiz muguras "Sīportas kafejnīca" bija bāztin piebāzta ar cilvēkiem, un klienti no pārpildītās terases bija izbiruši smiltīs, lai tur baudītu aukstos kārumus.

Zaks, Mets un Erna vēroja volejbola spēli un nemaz nemanīja pie viena no galdiņiem zem saulessarga sēdošo vīrieti un sievieti. Blondā sieviete bija ģērbusies baltā kleitā ar cilpveida apkakli, bet vīrietis nepacietīgi klaudzināja pa kafijas tasīti ar gredzenu, kas rotāja viņa mazo pirkstiņu.

"Labi, ka Nelsona kungs neprasīja atpakaļ naudu," Ema sacīja.

Mets uzlaizīja šokolādes pārslu drupačas un iemeta plastmasas bļodiņu tuvējā atkritumu konteinerā. "Visa ģimene pārāk satraucās par nieka skrambu un dažām govs pļekām. Puikam nekas nekaitēja."

"Par to jāsaka paldies Zaka attapībai," Ema teica. "Ja viņš nebūtu iestāstījis Nelsona kungam, ka atsitās pret ekrānu un nejauši uzkāpa puikam virsū ar radžotu zābaku… kas zina, kas notiktu!"

"Tu varētu mēģināt panākt, lai viņi aizmirst redzēto," teica Mets. "Atceries, vectēvs mums stāstīja par apdvešami."

"Nekad to neesmu darījusi," sacīja Erna. "Es priecājos, ka tu tā izdarīji, Zak," viņa rādija zīmju valodā. "Tu mūs izglābi!"

Zaks nosarka. Aši paņēmis savu un Emas bļodiņu, viņš steidzās uz konteineru, lai noslēptu pietvīkumu.

"Vajadzēja iedomāties, ka šis stāsts maziem bērniem šķitis pārāk briesmīgs," Mets teica, nemanīdams Zaka mulsumu. "Iepriekšējās ģimenes bērni no Edinburgas bija ideālā vecumā. Kā tu domā, cik veci viņi bija, Ema? Jo nākamreiz mums būtu jāizvēlas tieši tādi."

"Viņi bija mūsu vecumā," Ema iesmējās. "Es viegli pārliecināju vecākus nākt līdzi, tiklīdz tētis saprata, ka varēs jūras malā izdzert kādu kausiņu alus, kamēr mēs izklaidēsim bērnus."

"Cik mēs nopelnījām?" rādīja Zaks.

Ema izvilka no mugursomas penāli un slepus pārskaitīja banknotes. "Sešdesmit mārciņu. Nav slikti." Bērni sita cits citam plaukstā.

"Vai jūs kaut ko svinat?" jautāja sieviete, kura pēkšņi bija iznirusi līdzās Metam uz kāpnēm.

Ema izbīli salēcās.

"Vai, piedodiet! Negribēju jūs nobiedēt." Viņa pamāja vīrietim, kurš sēdēja pie galdiņa zem saulessarga, un tas sveicienā pacēla tasīti. "Mēs dzirdējām no citiem tūristiem, ka jūs, bērni, piedāvājot izrādi visiem, kas interesējas par salas vēsturi. Mēs labprāt piedalītos jūsu ekskursijā un, protams, maksāsim divkāršu cenu, jo diena jau ir gandrīz galā."

Sieviete izņēma no somiņas naudas žūksni.

Ema jutās neērti. Sieviete likās kaut kur redzēta. Vai viņas jau būtu tikušās agrāk? Viņa ciešāk nopētīja vīrieti pie galdiņa. Viņš izskatījās nekaitīgs, tomēr Emu kaut kas satrauca.

Vīrietis pamāja ar roku. Ernas satraukums nepagaisa. Varbūt viņa vienkārši bija nogurusi.

Man šī sieviete nepatīk, Met, un viņas vīrs arī šķiet dīvains.

Mets nelikās par māsu zinis. "Es domāju, ka varētu sarīkot vel vienu izrādi pirms tumsas," viņš sacīja, pieceldamies un nopurinādams smiltis no tūristu šortiem.

"Es domāju, ka vajadzētu braukt mājās," Zaks ar zīmēm radīja, juzdams Emas nepatiku.

Ema lieliski apzinājās, ka viņi visu dienu bija pārkāpuši pirmo animare likumu nekad neiedzīvināt cilvēkos. Taču viņa bija sev iegalvojusi, ka rekonstrukcija izveidota tā, lai neviens skatītājs pat nenojaustu, ka viss notiek īstenībā. Viņa uzskatīja, ka faktiski apgājuši šo likumu.

Taču, rīkojot vēl vienu izrādi, lai gan abi bija noguruši un vairs nespēja koncentrēties, viņi pārkāptu arī otro animare likumu vienmēr pilnībā kontrolēt savu iztēli.

Vedīsim Metu prom.

Ema un Zaks katrs no savas puses saķēra Metu pie rokas un ar varu pārvilka pāri ielai, kur bija atstājuši savus velosi­pēdus.

"Varbūt citu dienu," sieviete nokliedza nopakaļ. Un klusāk pie sevis piebilda: "Noteikti citu dienu."

DIVDESMIT SESTĀ

VA mums draud lielas nepatikšanas, Džīnij?" Erna jautāja.

Sendija bija iespiedusi viņus staļļa kaktā, kad bērni lika nost velosipēdus. Uzzinājusi, ko trijotne darījusi, viņa bija pārskaitusies.