Dobā zeme

"Grūti teikt, meitēn," Džīnija atbildēja. "Visi sēž bibliotēkā kopš jūsu atgriešanās, neviens nav nācis laukā. Es pagatavoju biskvīta pudiņu. Parasti Mara un Saimons jau sēž ar karotēm rokā, pirms paspēju izņemt no krāsns, bet šodien ne." Liedama bļodās biezo zirņu zupu, Džīnija visiem trim līdzjūtīgi uzsmaidīja.

"Mēs jau atvainojāmies," Mets atcirta, pluinīdams kraukšķī­go maizes radziņu. "Ko vēl viņi grib?"

"Dēls, maizīte tev neko sliktu nav izdarījusi," Džīnija sacīja, skatīdamās uz drupaču kaudzi, kas klāja paliktni zem viņa šķīvja.

"Piedod." Mets iemeta atlikušo radziņu šķīvī. "Kā viņi vis­pār uzzināja?"

"Iesaku jums abiem to ielāgot jo ātrāk, jo labāk jūsu vectēva uzmanībai nepaslīd garām nekas, kas skar šo salu un viņa ģimeni. Nekas."

"Mamma teica, ka viņš saņēmis Nelsonu dēla projekciju no , manis," Ema teica.

Viņa bija apņēmusies paciest jebkādu vectēva izraudzītu sodu un jau bija nolēmusi, ka viņi vairs nerīkos izrādes Vikingu līci. Kad mazais Nelsonu puika bija šausmās iebrēcies, Ernai • ķita, ka viņai iedurtu ar dunci. Viņa nekad vairs negribēja la justies. Nekad. Šodienas notikumi nedrīkstēja atkārtoties.

"Man mēnesi aizliegts lietot datoru," Zaks rādīja.

"Un pelnīti," Džīnija teica. "Es šopēcpusdien neredzēju nevienu savu televīzijas raidījumu. Ekrānā tikai migla vien, jo tev, redz, niezēja nagi."

Zaks sašļuka. "Piedod."

Mets, Ema un Zaks turpināja ēst, cerēdami, ka nenovēršamais sods būs maigāks, ja izskatīsies, ka viņi pietiekami nožēlo.

Notiesājuši lipīgo biskvīta pudiņu un piecēlušies no galda, visi ķērās pie kādas klostera modeļa daļas, visādi cenzdamies paust, ka ļoti nožēlo notikušo.

Virtuvē ienāca Mara, viņa apstājās, lai ar pirkstu izķeksētu no formas pudiņa piku.

"O-ho, šis nu gan jums vareni izdodas." Viņa notupās, lai .iplūkotu ciema laukumu, kurā Mets krāsoja siena vezumu. "Vai tā jums iešāvās prātā ideja par izrādi?"

Mets mulsi pamāja ar galvu. "Ema kopā ar Saimonu pētīja mākslinieka Brēgeļa darbus, un Zaks ar Sendiju zīmēja komiksu par Eārgsas kauju, un mēs tos abus savienojām… iedzīvinājām."

"Un vectēvs tik bieži stāstīja par Solonu un mūkiem," piebilda Ema.

"Nedrīkst vainot izejmateriālu," Mara pasmaidīja. "Nāciet nu. Renards jūs abus aicina uz kabinetu." Viņa pagriezās pret /aku. "Tevi tētis gaida stallī, Zak. Būšot jāberž laivu šķūnis."

DIVDESMIT SEPTĪTĀ

Renarda kabinets bija Abatijas fasādes pusē, ziemeļu torņa otrajā stāvā. Mets un Erna nesteidzās, ne viens, ne otrs neal­ka saņemt nenovēršamo brāzienu. Kad viņi apstājās pie durvīm, Emai acis sariesās asaras un Mets nervozi žņaudzīja dūres.

"Es zinu, ka abi stāvat pie durvīm. Nāciet iekšā," nodārdēja Renarda balss.

Vectēvs stāvēja pie loga un skatījās uz ķeltu torni Era Minas galā.

"Met, vai atceries pirmo pēcpusdienu, kad jūs ar Kmu ieradāties salā?" viņš jautāja, pagriezdamies pret bērniem. ,

Mets apjuka. Viņš bija pārliecināts, ka atsaukti šurp, lai saņemtu brāzienu.

Kāpēc viņš mums to jautā?

"Vienkārši atbildi, Met," Renards sacīja.

Mets un Ema pārsteigumā iepleta acis.

"Nebaidieties. Es nedzirdu vārdus, kurus viens otram pārraidāt," viņš sacīja. "Tikai jūtu, kad jūs to darāt, tāpēc uzminēju pēc apstākļiem." Viņš paskatījās vispirms uz Metu, tad uz Emu. "Tātad, Met. Vai tu atceries pirmo pēcpusdienu?"

Mets pamāja ar galvu.

"Un vai tu atceries, ko jautāji Saimonam, kad viņš jums izrādīja dārzu?"

Saraucis pieri, Mets nostājās vectēvam blakus pie loga. "Jā! I'ar ķeltu torni. Es nesapratu, kāpēc tas būvēts kā sargtornis, lai gan ir tik slaids un visas šaujamlūkas vērstas uz nepareizo pusi."

Renards pakāpās sāņus, lai Mets un Erna varētu nostāties viņam blakus pie loga. "Tornis ir vērsts pret salu, nevis pret liiru, jo tas nav būvēts kā sargtornis, kā Saimons jums stāstīja. I as ir cietums."

Mets un Ema noelsās.

"To uzbūvēja kādam animare,n Renards turpināja, "vājprā­tīgam vecam mūkam, kurš, kā stāsta, kādudien sajucis tik ļoti, ka apdraudējis gan sevi, gan visus pārējos. Viņa sargs, Era Minas klostera abats, zināja, ka jārīkojas. Jau tolaik saskaņā ar mūsu likumiem animare un sargi dzīvoja līdzās."

Ema iejaucās. "Daļa šeit dzīvojušo mūku bija animare?"

"Jā gan. Era Minas klosteris bija pirmā kopiena, kuru izveidoja, lai aizsargātu animare un atbalstītu viņu mākslinieciskās spējas nošķirtībā no pasaules ziņkārīgajām acīm."

"Un kas notika ar veco mūku?" Mets gribēja zināt.

"Vēstures ziņas ir skopas, bet leģenda vēsta, ka mūks iluminējis manuskriptu, zaudējis varu pār iztēli un iedzīvinājis šausmīgu briesmoni, kurš nopostījis salu. Tāpēc pārējie mūki, kuri viņu ļoti mīlējuši un nav spējuši nodarīt pāri, uzbūvēja torni tā, lai mūks varētu pa logu redzēt, kas notiek viņa mīļajā Abatijā, bet viss, ko viņš iedzīvinātu, paliktu ieslodzīts tornī."

Mets atkrita tuvējā zvilni.

"Cik skumji," Ema sacīja. "Vai viņam ļāva paturēt manuskriptus?"