Dobā zeme

"Es nezinu, Ema. Mūkiem vajadzēja kaut kā aizsargāt sevi un ciemu no viņa iztēles. Ja arī viņš drīkstēja turpināt darbu ar manuskriptiem, mūki droši vien cerēja, ka augstais tornis un biezie mūri neļaus jukušajam ilgi uzturēt savas iztēles augļus dzīvus. Viņš noteikti bija pārāk vecs, lai aizsūtītu tos ļoti tālu."

"Bet mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā," iVlets izgrūda. "Tu taču mūs par šodienas nodarījumu neieslodzīsi, it kā mēs būtu nojūgušies, vai ne?"

Renards klusi iesmējās. "To es negrasījos darīt, Met. Es tikai gribēju, lai jūs saprastu, par cik bīstamiem tolaik uzskatīja animare. Jo sargu, kuri jūs abus bez vilcināšanās ieslodzītu, kļūst arvien vairāk. Jūsu jaukto izcelsmi uzskata par bīstamu mūsu sugai un pasaulei. Lai gan Padome nobalsoja jūs nesasaistīt, jūs joprojām uzskata par bīstamiem."

"Kas notiek, ja kādu sasaista?" Ema satraukta vaicāja.

Renards izņēma no rakstāmgalda atvilktnes atslēgu, saulesbrilles un ausu aizbāžņus un ielika visu kabatās. "Gribu jums ko parādīt. Tā būs vieglāk saprast."

Kamīna sānu malu Renarda kabinetā rotāja vairogs ar Abatijas ģerboni. Kad viņš pabīdīja vairogu sāņus, atklājās elektroniska slēdzene. Viņš ievadīja vairākus skaitļus, un sienas panelis līdzās akmens kamīnam atvērās, atklājot liftu, kas nebija lielāks par vecu telefonbūdiņu.

Metam allaž bija bijušas aizdomas, ka Abatijā ir slepenas ejas, bet to nu gan viņš nebija gaidījis. Lifts drīzāk līdzinājās ātrgaitas pacēlājiem, kādi ir Londonas biroju ēkās un smalkās viesnīcās. Iekšpuse bija no tērauda un hroma ne armatūras, ne paneļu.

"Iesim?"

Lifta durvis aiz viņiem šņākdamas aizvērās. Pirms Mets paspēja pažēloties, ka ausis plīst pušu un kuņģis met kūleņus, durvis atvērās, atklājot blāvi apgaismotu koridoru, katrā akmens grīdas malā pulsēja gaismiņu rinda, kas tālumā saplūda mazā tumšā četrstūrī.

"Baigi forši," Mets sacīja, gatavodamies izkāpt. "Cik dziļi mēs nobraucām?"

"Pagaidi!" Renards uzsauca, satverdams Metu aiz rokas un pavilkdams atpakaļ. "Jāizslēdz drošības sistēma."

Renards piespieda plaukstu pie lifta sienas līdzās durvīm. Siltuma sensora līnija visapkārt plaukstai iegailējās vispirms sarkana, pēc tam zaļa. Kad tā kļuva zila, gaismiņas koridorā saka pulsēt ātrāk. Mets piespiedās pie lifta dibensienas, jo izskatījās, ka lifts pēkšņi milzīgā ātrumā šaujas uz priekšu pa koridoru.

"Vectēv, man ir slikti," Ema sūdzējās.

"Aizver acis, Ema. Tā ir optiska ilūzija," Renards sacīja. "Patiesībā mēs nemaz nekustamies."

"Kolosāli!" Mets iesaucās.

Renards pievilka Emu ciešāk klāt. "Sākumā šķiet mazliet mulsinoši, bet tā ir daļa no sarežģītas drošības sistēmas, kas kontrolē piekļuvi ar impulsiem un apgaismojumu. To izveidoja Saimons."

"Kas notiktu, ja tu to pareizi neizslēgtu?" Mets vaicāja.

"Lifts noslēgtos."

"Un tālāk?"

"Viss."

"Ā."

Kad pulsējošās gaismas norima līdz rāmiem sirdspukstiem, šķita, ka arī lifts apstājas. Tagad tieši viņiem priekšā bija durvis.

"Par tornī ieslodzīto veco mūku es jums nestāstīju, lai pārmācītu vai nobiedētu," Renards pabužināja Meta matus. "Es izstāstīju par jūsu senci animare, lai jūs saprastu, ko redzēsiet šajā telpā, un lai jūs saprastu arī savas atšķirības svarīgumu."

Renards izņēma no kabatām atslēgu, saulesbrilles un ausu aizbāžņus. "Ema, paņem šos."

"Kāpēc?"

"Pašlaik tavas sarga spējas ir daudz spēcīgākas nekā Meta. Tāpēc tu vieglāk uztver emocijas un abi ar Zaku spējat lasīt viens otra domas. Iespējams, šī telpa tevi iespaidos daudz spēcīgāk."

Ema uzlika saulesbrilles un iesprauda ausis aizbāžņus. Renards atslēdza durvis. Mets pirmais iegāja telpā.

"O-ho!" viņš novilka, blenzdams uz dzeltenas, melnas un zaļas krāsas virpuļiem, kas eksplodēja uz audekla viņa acu priekšā.

Ema sekoja brālim alai līdzīgajā telpā. Meitene acumirklī juta, ka viņu nepārvarami pievelk neliela glezniņa zeltītā rāmī, to sargāja bieza aizsargkārta.

Ema saļima uz grīdas un zaudēja samaņu.

DIVDESMIT ASTOTA

Es teicu ka viņi vēl nav gatavi doties lejā!"

"Piedod, Sendij, es domāju, ka ir. Viņiem jāzina vairāk par to, kas viņi ir."

"Es saprotu, ka gribēji labu, bet man vienalga, Renard. Tu apdraudēji manas meitas prātu un…"

Mets sēdēja Emas gultas kājgali. Viņam bija apnikusi ši ķivēšanās, sevišķi tāpēc, ka viņam par lielu vilšanos bija jāpamet brīnišķīgā telpa un jāatgriežas virszemē, jo Ema bija zaudējusi samaņu.

Viņš saprata, ka Ema nebija vainīga. Tiklīdz viņa pārkāpa pār slieksni, izskatījās, ka viņai kāds iecērt pamatīgu pļauku. Acis pārgriezās, un māsa saļima uz grīdas.

Ema gultā sakustējās.

"Man šķiet, viņa mostas," Mets ziņoja.

Kad Ema atvēra acis, viņai šķita, ka nokļuvusi "Ožas zemes burvja" pēdējos kadros, kur Zīks, Henks, tante Ema un tēvocis Henrijs visi skatās uz Dorotiju. Tikai Emas Kanzasa bija plaša guļamistaba senā Abatijā, un viņā raudzījās vectēvs, mamma, Mets un Zaks.

"Kur ir Totiņš?" viņa nogārdza, vārgi pasmaidīdama.

"Sveika, sirsniņ. Kā jūties?" Sendija jautāja, noskūpstīdama meitas pieri.

"Laikam labi."

Zaks pasniedza glāzi ūdens, viņa iedzēra malciņu un tad jautāja: "Kas notika?"