Dobā zeme

"Kāp lejā un pasaki visiem, ka Ema ir atjēgusies un runā," Sendija pavēlēja Zakam.

"Vai tu uztraucies, ka tas varētu nenotikt?" Zaks rādīja ar zīmēm.

Gandrīz nenotverams skatiens, kluss pārmetums uzzibsnīja starp Sendiju un Renardu. Zaks to pamanīja un saprata, ka jāliekas mierā. Vēlāk viņš pajautās tēvam, ko Sendija bija ar to domājusi. Viņš pamāja ar roku Emai un izsteidzās no istabas.

Sendija uzlūkoja bērnus. "Vieta, kuru vectēvs gribēja jums parādīt… Šajā vietā…" Balss aizlūza, un acīs sariesās asaras. "Tur glabājas bijušo atiimare darbi."

Par ko viņi runā, Met?

Es nezinu, bet gribu uzzināt.

Sendija pagriezās pret Renardu. "Ieraugot šos darbus, viss mainās, Renard, visa pasaules uztvere. Un tu to zini. Tu zini, ka tas, kas ir tur, lejā, var izraisīt aizdomas, neuzticēšanos, pat vājprātu."

"Vairumam animare ne, Sendij." Renards pasniedzās pāri gultai un saspieda viņas roku. "Tā nenotika ne ar tevi, ne Maru."

"Bet tā notika ar viņu tēti," Sendija sacīja, izraudama plaukstu. "Ieraudzījis šīs gleznas, viņš vairs nebija tāds kā agrāk. Es gribu… Man viņi no tā jāpasargā."

"Turēdama tumsā, tu nepalīdzēsi viņiem dzīvot gaismā," Renards maigi sacīja.

"Paklau," Mets viņus pārtrauca. "Mēs arī te esam. Mēs visu dzirdam."

"Mamm, mēs izturēsim," teica Ema. "Tās bija tikai gleznas."

Sendija aizvēra acis. "Ak, Ema. Tas ir kas daudz vairāk."

Renards saņēma Emas roku. "Tas ir viens no pieciem seifiem, kas paslēpti visā pasaulē un kuros glabājas to anitnare darbi, kuri iztēles spēju pilnbriedā atteicās tās savaldīt vai zaudēja pār tām varu. Pēc Padomes lēmuma par viņu saistīšanu viņu iztēli… nomērdēja pašu sargs un otrs spēcīgs animare, un pāri palikušo mirdzošo enerģiju ieslēdza viņu pašu mākslas darbā."

Ema pasēdās augstāk spilvenos. "Es nesaprotu. Šie animare nomira?"

"Dažos gadījumos iztēles saistīšana beidzās ar mākslinieka nāvi," Renards klusā balsī atbildēja. "Saistīšana, iztēles spēju zudums iedzina māksliniekus vājprātā vai notika vēl kas ļaunāks. Reizēm tas viņus iztukšoja, atstājot tikai čaulu."

"Ak kungs, es tur redzēju van Goga "Zvaigžņoto nakti"," Mets noelsās. "Tātad van Gogs bija animare?" Ema vaicāja, sajūsmināta par saistību ar tik slavenu mākslinieku.

Renards nopūtās, viņu nomāca tas, ko vajadzēs viņiem izstāstīt. Bija pienācis laiks, bet viņam tas nemaz nepatika.

DIVDESMIT DEVITA

Kad Mets bija iegājis telpā, tā viņu pārsteidza, taču neno­māca kā māsu.

"Tā bija pilna ar gleznām," viņš aizrautīgi stāstīja Emai. "Visas mirdzēja, it kā tās ieskautu gaismas loks." Viņš atkal nolēca no gultas, it kā staigāšana uz priekšu un atpakaļ palī­dzētu vieglāk atrast vārdus. "Ema, kad es paskatījos uz to gleznu uz "Zvaigžņoto nakti" es jutu… es nezinu, ko jutu."

Iejaucās Sendija. "Tu juti svētlaimi, Met. Eiforiju. Prieku. Van Goga glezna uz mirkli pārcēla tevi citā realitātē."

Ema apjukusi uzlūkoja mammu. "Bet kā tā var būt pagrabā? Mēs taču redzējām "Zvaigžņoto nakti" muzejā."

"Tā ir pagrabā, jo tajā ir ieslēgta van Goga iztēle," Renards paskaidroja. "Bet tā ir kopija. Kad tiek pieņemts lēmums par saistīšanu, Sargu Padome var sasaistīt mākslinieka iztēli vai visu viņa būtni atkarībā no apstākļiem. Sasaistītais mākslinieks var izvēlēties, kurā gleznā grib būt ieslēgts. "Zvaigžņotā nakts" pagrabā nav identiska oriģinālam, bet ļoti līdzīga, un Vinsents pats to uzgleznoja." Renards uz brīdi apklusa. "Nabaga Vinsents, neparasti skumjš gadījums. Sajuka prātā, pirms viņa iztēli paspēja sasaistīt. Paša prāts nevarēja samierināties ar artimare spējām. Diemžēl arī deviņpadsmitā gadsimta Eiropa viņu nenovērtēja."

"Vai tas pats notika ar veco mūku tornī?" Erna jautāja.

Renards atlieca atpakaļ galvu. "Varbūt, taču es sliecos domāt, ka mūks vienkārši bija vecs. Prāts bija zaudējis asumu, un pat viņa sargs nespēja palīdzēt."

"Tu pirmīt teici, ka daži Padomes locekļi grib mūs tāpat ieslodzīt," Mets sacīja. "Tu negribi?"

"Mēs ar mammu to nepieļausim," Renards stingri noteica. "Viena no animare brīnišķīgākajām īpašībām ir tā, ka viņi spēj radīt parastu mākslas darbu un pat neiedzīvināt, bet tas aizkustina skatītājus tikpat stipri kā Metu tobrīd pagrabā. Vairumam animare ar to pietiek, un viņi dzīvo laimīgu, ražīgu dzīvi, radīdami izcilus mākslas darbus."

Sendija piespiedās ciešāk meitai. "Mēs ar vectēvu gribam, lai jūs abi būtu laimīgi, lai jūs varētu dzīvot nebaidoties, lai ko izvēlētos darīt," viņa teica. "Diemžēl pēc jūsu piedzimšanas Padome nekavējoties gribēja jūs saistīt, jo jūsu tētis ir sargs tāpat kā jūsu vectēvs."

Mets jau gribēja iejaukties, jo prātā šaudījās jautājumi par pagrabu un tēti. Vectēvs pacēla roku. "Ļauj mammai pabeigt."

"Sargam kā jūsu tēvs un animare, kāda esmu es, ir aizliegts radīt bērnus. Bet mēs to izdarījām. Es, būdama ļoti jauna, ierados Abatijā, lai jūsu vectēva vadībā mācītos un gleznotu…" Sendijai aizlūza balss.

"Un tu iemīlējies mūsu tētī," Ema turpināja, saspiezdama mammas plaukstu.

Sendija pamāja ar galvu. "Bet pēc dažiem gadiem, kad piedzimāt jūs…" Viņa apklusa, meklēdama palīdzību pie Renarda.