Dobā zeme

"Daži Padomes locekļi ieteica jūs izšķirt, nevis saistīt," Renards turpināja, atlaidies krēslā, "jo viņi baidījās, ka jūsu iztēle kļūs pārāk spēcīga, ja augsiet kopā."

"Kā "Zvaigžņu karos"," Mets secināja.

Ema pārbollja acis, šoreiz tīšuprāt.

"Vai tētis bija viens no sargiem, kurš gribēja mums nodarīt pāri?" Ema vaicāja.

Šķita, ka Renards sastingst krēslā. Sendija aši atbildēja. "Protams, ne!"

Gandrīz visu bērnību dvīņi bija ticējuši, ka viņu tētis piedalās kaut kādā cīņā par labo un tāpēc nevar atgriezties mājās. Bet jo vairāk dzimšanas dienu nāca un gāja, jo vairāk nostiprinājās pārliecība, ka tētis par viņiem neinteresējas cita iemesla dēļ. Sendijas stāsts, ka viņš tos vienkārši pametis, Metu bērnībā nepārliecināja. Un trīspadsmit gadu vecumā tas šķita vēl apšaubāmāks.

"Kādu pēcpusdienu," Sendija turpināja, "neilgi pēc mūsu pārcelšanās uz Londonu jūsu tēvs izgāja no dzīvokļa un neatgriezās. Kopš tā laika no viņa nav nekādu ziņu."

Viņa melo, Met.

Kā tu zini?

Es jūtu… it kā man galvā kaut kas noklikšķētu.

"Vai tas ar mani atkārtosies?" Ema jautāja, pagaidām neiebilzdama mātes meliem. Viņai nāca miegs.

"Sargam var būt grūti uzņemt emocijas un jūsmu, kas plūst no saistīta mākslinieka gleznas," Renards paskaidroja. "Kamēr Mets juta tikai pozitīvo auru, tu, Ema, uzsūci visu, ko van Gogs juta gleznošanas brīdī, viņa bēdas un prieku. Tevi tas nomāca. Smadzenes izslēdzās kā Zaka dators."

"Bet kāpēc man, nevis Metam?" Ema jautāja.

"Tev pašlaik izteiktāk attīstās sarga spējas empātija," Sendija atbildēja.

"Jums abiem iztēles spējas attīstās atšķirīgi," vectēvs paskaidroja.

"Vai atgriezīsimies pagrabā kādu citu reizi?" Mets vaicāja.

"Protams, kad Erna būs kļuvusi stiprāka," Renards atbildēja, "'['aču tāda animare darba aplūkošana, kurš pilnībā valda par savu iztēli, var būt tikpat skaudrs pārdzīvojums. Tāpēc pagaidām apmierināsimies ar vispārējai apskatei izliktajiem ilarbiem mākslas galerijās un muzejos." Renards piespieda I mas plaukstu sev pie vaiga. "Jūtu līdzi tavās sāpēs. Tagad t/,gulies. No rīta Saimons jūs visus trīs vedīs uz Glāzgovu iepirkties."

"Vai tad mūs nesodīs par šodienas nodarījumu?" ieritinādamās zem segas, vaicāja Ema.

Sendija piegāja pie Emas rakstāmgalda un paņēma penāli ar negodīgā ceļā iegūto peļņu. "Nē, ja atdosim šo naudu Sīportas pamatskolai mākslas piederumu iegādei," viņa teica. "Domāju, ka tad vaina būs izpirkta."

"Labi," Ema piekrita, juzdama atvieglojumu, ka beidzot varēs izmest no prāta ievainoto puisēnu.

TRĪSDESMITĀ

Vakariņas tovakar bija klusas. Mets gandrīz nemaz neru­nāja, viņam vajadzēja sagremot Renarda stāstu. Un viņš vairījās no Zaka, būdams pārliecināts, ka arī bez īpaša pieaugušo spiediena tas visos sīkumos izstāstījis, ko viņi bija darījuši alās.

Zaks otrā galda galā bozās pēc tēva brāziena par Abatijas dator­tīkla sagraušanu. Viņš arī uztraucās par Emu. Meitene bija izska­tījusies šausmīgi bāla, kad Renards nesa viņu augšā uz istabu.

Visi jutās atviegloti, kad beidzot varēja tikt gultā. Pa ceļam uz savu istabu Sendija iegriezās apraudzīt dvīņus, viņa vispirms spraudziņā pavēra Meta istabas durvis. Viņš bija sapinies segā un miegā kaut ko murmināja. Sendija atsvabināja segas mudžekli, nepamodinot zēnu. Pēc tam, šķērsojusi gaiteni, iegāja meitas istabā.

Ieraudzījusi, kas tur notiek, viņa skaļi iesmējās. Emas istabu, kad viņa bija aizmigusi, varēja salīdzināt ar iekāpšanu brīnišķīgā 3D filmā. Emas iztēles iecienītākie varoņi šaudījās virs gultas šurpu turpu kā krāsainas komētas Viktorijas laika meitene dzinās pakaļ mazam bezpajumtniekam, divi pusauga zēni ar burvju nūjiņām, gotiska ragana uz slotas, supervaronis zaļā apmetni, skaista nāra ūdenszirga mugurā.

Sendija apsēdās uz gultas maliņas un uzlika plaukstu

I mai uz pieres. Cits pēc cita tēli sasprāga spilgtos gaismas burbuļos, atstādami aiz sevis sudrabainus zvaigžņu putekļus. Sendija pagaidīja, kamēr istabā vairs nebija neviena Emas iedomu tēla, tad piecēlās un izgāja laukā, piesardzīgi aizvērdama durvis.

Ierāvies stūri, laumu bērns smīnēja un laizīja plānās, saplaisājušās lūpas, dzeltenās acis urbās tumsā.

Nākamajā rītā Abatijā valdīja nomācoša gaisotne. Mets pēdējais ieradās brokastīs. Kaut ko noņurdējis Džīnijai, viņš iebēra sev brokastu pārslas, izlaistīdams pienu pa visu leti. Mets paņēma Times krustvārdu mīklu un pildspalvu, ko Renards bija atstājis uz galda, un sāka švīkāt lapu, vispirms pavisam vieglītēm. Viņš atcerējās apkaunojumu, kad Ema ar Zaku sazvērējās pret viņu vakar jūrmalā, kad dīvainais pāris bija gribējis redzēt viņu izrādi. Zaks un Ema pēdējā laikā bieži pret viņu sazvērējās. Viņam tas nepatika.

Skribelējumi kļuva arvien agresīvāki. Pēkšņi no rīsa pārslu pakas nolēca viens zīmējums, pārskrēja pāri virtuves letei un uzlēca uz izlietnes Džīnijai degunpriekšā. Sieviete iekliedzās, paķēra pannu, ko tobrīd mazgāja, un zvēla ķēmiņam, kurš izgaisa krāsu uzliesmojumā.

Kad ķēmiņš uzsprāga, Mets saķēra galvu un sāpēs iekaucās. Viņš paberzēja deniņus, satriekts, ka bija prātā sajutis tā nāvi. Nekad agrāk tā nebija gadījies.