Dobā zeme

Viņi dzirdēja, ka lejā plīst stikls, krakšķ koks un Anteja un Vaioleta atkal kliedz.

"Mamm, man šķiet, ka tantei Vaioletai un tantei Antejai kāds dara pāri," Ema šņukstēja.

"Viņām nekas nekaitēs, mīlulīt," Sendija mierināja, pūlēdamās savaldīt drebošo balsi. "Vaja un Anteja ir stipras."

Dvīņi katrs no savas puses satvēra robustu virtuves krēslu un sniedza to augšup mātei. Sendija uzkāpa uz krēsla un atslēdza jumta logu, iztrūcinādama netālu ligzdojošo dūju ģimeni. Viņa uzvilkās augšā un skatījās pāri jumtam. Tas bija slīpāks, nekā viņa bija cerējusi, bet, ja visi uzmanīsies, viņiem izdosies pārrāpties uz kaimiņu mājas jumtu un no turienes uz Kitenu stallī iekārtoto dzīvokļu jumtu. No turienes lēciens no staļļa jumta blakus Vaioletas un Antejas mašīnai, kas novietota pagalmā staļļa priekšā, būs sarežģīts, taču iespējams.

Viņa nolaidās atpakaļ virtuvē. Dvīņi bija pazuduši.

Izmisusi Sendija norāpās no galda. "Met! Ema!"

"Te, lejā!"

Acumirkli Sendija juta milzīgu atvieglojumu, ka dvīņi droši ieritinājušies pagaldē, un pat nepamanīja uz grīdas izbērtās pildspalvas un zīmēšanas bloknotu, kurā abi zīmēja. Viņa izvilka Ernu no pagaldes un, turot meitu, uzrāpās uz galda.

"Nē," Ema iebrēcās, sasprindzinādama visu ķermeni un spurodamās pretī. "Man jāpalīdz!"

Mugursoma un meitas izmisīgā spārdīšanās traucēja.

Nepretojies, Ema. Es domāju, ka varu pabeigt viens.

Un ja nu ne?

Es tik un tā rāpjos ātrāk nekā tu.

Acumirklī Ema mitējās pretoties un labprātīgi uzkāpa uz krēsla. Sendija tikko bija paspējusi uzrāpties viņai blakus, kad gūstītāji jau bija pie dzīvokļa durvīm.

"Sendij, visiem būs vienkāršāk, ja atvērsi durvis," atskanēja balss.

"Pakāpies uz manām plaukstām, Ema," Sendija pavēlēja.

Tiklīdz Emas pēda bija vietā, Sendija cēla viņu augšup un izlaida laukā pa jumta logu.

"Nekusties!"

Ema sēdēja uz jumta un pa logu skatījās, kā Sendija atkal nokāpj atpakaļ uz galda.

No durvju puses atskanēja asinis stindzinošs brēciens. Tajā skanēja tādas sāpes un šausmas, ka sāka kliegt arī Ema: "Ak dievs, mamma, viņi noķēruši Metu!"

Bet Mets jau rāpās uz galda blakus Sendijai. Pārsteigta un atvieglota Sendija uzvilka viņu uz virtuves krēsla, gatavodamās izcelt laukā pie māsas. Viss dzīvoklis drebēja no smagajiem klauvējieniem pie durvīm. Tad Sendija pamanīja.

Drebēja siena. Nevis durvis.

Viņa izrāva Metam no rokas skiču bloknotu. Ieskatījusies tajā, viņa nenoturējās un sāka smieties. Mets plati uzsmaidīja mammai.

Dvīņi bija uzzīmējuši dzīvokļa sienu bez durvīm, nogriežot nelūgtajiem viesiem jebkādu iespēju iekļūt dzīvoklī. Iebrucēji nikni dauzīja sienu, kurā vajadzēja būt durvīm.

"Mamm, bēgsim," Mets mudināja.

Sendija salika plaukstas un izcēla Metu uz jumta blakus Emai.

Māju piepildīja vēl viens šerminošs kauciens. Pirms izrāpties pie bērniem, Sendija vēlreiz uzmeta ciešāku skatienu sienai. Smiekli iestrēga kaklā. Vietā, kur vajadzēja būt durvīm, no apmetuma laukā spraucās vīrieša kreisā roka. Pirksti bija ļengani, un plauksta pamazām pārklājās ar zilpelēkiem plankumiem.

Juzdama nelabumu, Sendija pacēlās uz rokām un izlīda laukā. Pamudinājusi bērnus četrrāpus līst tālāk, viņa ieliecās iekšā, nogrūda krēslu no galda un aizvēra jumta logu, kas aiz viņiem noslēdzās.

Sienā iesprostotā vīrieša kaucieni pavadīja viņus pāri jumtam.

DEVĪTĀ

Kad Mets un Ema droši stāvēja bruģētajā pagalmā pie staļļiem un par bēgšanu liecināja vien daži nobrāzumi uz plaukstām un ceļiem, Sendija saplēsa zīmējumu sīkos gabaliņos un iemeta tos kaimiņu atkritumu konteinerā.

"Ko tu dari?" Mets centās viņu aizkavēt. "Pēc zīmējuma !

saplēšanas siena atgūs iepriekšējo izskatu!"

"Mēs nevaram atstāt Vaioletai un Antejai tādu sienu, Metij, tā nav labi." Nemaz nerunājot par to, ka jāatbrīvo sienā 1 iesprostotais vīrietis, Sendija pie sevis nodomāja. Viņa cerēja, ka ievainojums aizkavēs vajāšanu.

"Kad esam pārāk tālu, zīmējumi tik un tā zaudē spēku," Ema nedomādama piebilda.

"Ema, aizveries!" Mets iešņācās.

"Cik reižu jūs jau ko tādu esat darījuši?" Sendija prasīja.

Ema izskatījās nokaunējusies, Mets joprojām nikni blenza. Sendija sabruka uz kaimiņu dārza mūrīša. Viņa tiešām negribēja dzirdēt atbildi uz šo jautājumu. Pēkšņi viņu pārņēma izmisums, cik daudz Emai un Metam vēl jāuzzina par to, kas viņi ir. Sendiju paralizēja apziņa, cik negatava visu atklāt ir viņa pati.

Domās viņa bija atkal un atkal izmēģinājusi, ko un kā teiks, kad būs pienācis īstais laiks. Reiz viņa bija sākusi abiem skaidrot viņu īpašās, pārdabiskās spējas, kad dvīņi tikko bija it m.icljiišies staigāt un tēvs vēl dzīvoja kopā ar viņiem. Mācību .iiiiida nebija izdevusies, kā iecerēts. Sendija nespēja izteikt v.irdu animare seno un precīzo terminu, kas definēja viņu būtību.

"Kad būsiet lielāki," viņa sāka, vērodama, kā dvīņi kaut ko skribelē pie garā virtuves galda Abatijā, "jūsu iztēle, jūsu zīmējumi spēs mainīt realitāti. Jūs spēsiet mainīt reālo pasauli."

"Tu vispār dzirdi, ko runā?" Malkolms viņu sarāja. "Viņi vel ir pavisam mazi un nesaprot, ko tu saki."

Pēc tam viņš no augļu trauka uz virtuves galda paņēma apelsīnu.