Dobā zeme

Piespiedis muguru vienam konkrētam alas zīmējumam, kā skolotājs bija mācījis, Solons aizvēra acis un sāka gleznot. Drošiem vēzieniem ota slīdēja pa visu lapu, tā drudžaini iemērcās te vienā, te otrā tintnīcā. Prātā Solons ļāva attēlam iegūt apveidu un vecajam mūkam pārņemt viņa iztēli.

Kņudoņa izplūda pa visu ķermeni, kājām gribējās lēkāt, bet pirkstiem dejot. Taču tā pieņēmās spēkā un dzēla Solona ādu, it kā viņš būtu iekritis nātrēs. Iekšā viss dega. Uzmācās nela­bums. Rīdams žulti, Solons turpināja gleznot, ota nepameta pergamentu. Viņš juta, ka siena aiz muguras sakustas, it kā alas zīmējumā ieslēgtā būtne atspertos no akmens un kūdras sienas un cauri Solona ķermenim sniegtos pēc viņa sirds. Sākās nevaldāmas konvulsijas, un ota izkrita Solonam no rokas.

Neļauj attēlam pār sevi valdīt, Solon. Citādi tev neizdosies. Mums neizdosies.

Izberzējis asaras, Solons lēnām izelpoja un paņēma otu. Atkal piespiedies pie alas sienas, viņš atguva varu pār iztēli un otu. Uguns iekšā apdzisa, un trīsas rimās.

Pēc dažām minūtēm Solonam sāka asiņot deguns, bet viņš bija tā aizrāvies, ka turpināja gleznot, asinis plūda pa pergamentu kā tumšsarkana tinte.

Ruriks stāvēja klostera pagalmā, samiedzis acis tā, ka bija redzamas tikai šauras baltas svītriņas. Viņam bija apnicis gaidīt.

"Atvediet to bērnu," viņš ieaurojās, rādīdams ar zobenu uz Solona māsasmeitu Mēriju.

Margarēta kliegdama metās virsū Rurikam. Divi vikingi viņu apturēja, kamēr trešais nosvieda Mēriju pie Rurika kājām kā lupatu lelli.

Bija uzlēkusi saule.

Ruriks ar zobena galu atbīdīja no Mērijas sejas bizi, atklādams kaklu. Tālumā dziedāja gailis. Pagalmā valdīja nomācošs klusums. Pat māšu raudas un mūku dziesmas skanēja klusināti.

Abats pamanīja, ka vecais mūks sakņūp zemē, viņam uz pieres bija iespiedušās sviedru lāses, elpa smaga un plaksti trīsēja, it kā sejā pūstu vējš. Izskatījās, ka viņš satvēris aiz muguras sasietajās rokās iedomātu rakstāmspalvu, pirksti raustījās. Abats skatījās tieši uz Mērijas māti, kura bija noslīgusi uz ceļiem starp abiem sagūstītajiem un sažņaugusi rokas lūgšanā.

Ruriks turēja zobenu augstu virs galvas, gatavs cirtienam, kad pār meitenīti nolaidās ēna bruņukreklā un saišu zābakos ģērbta vīrieša ēna. Saule nebija pārāk augstu, tāpēc Rurika ēna bija diezgan gara, taču, jo ciešāk viņš skatījās, jo vairāk apjuka. Lai gan tā bija viņa ēna, nez kāpēc tā izskatījās pēc… brieža.

Tieši virs vikingu virsaiša galvas pagalmu pārlidoja nezvērs ar milzu putna spārniem un brieža ķermeni, tas uzdūra Rudo

Ruriku uz raga un pacēla debesis. Vikinga zobens grabēdams nokrita blakus Mērijai. Meitenes māte izlauzās no sagūstītājiem un piespieda meitu cieši klāt.

Ruriks nepretojās. Rags bija caururbis sirdi. Pārbiedētie ciema ļaudis skatījās, kā nezvēra ēna uz pagalma bruģa mainīja aprises Rudais Ruriks pārvērtās varenā spārnotā briedi.

"Uz tā jāj Solons!" kāds iekliedzās.

Ieraudzījuši Solonu jājam uz Peritona, kurš uz viena raga bija uzdūris Rudā Rurika ķermeni, ciema ļaudis pamazām atjēdzās. Viņi paķēra ieročus un uzbruka satriektajiem Rurika vīriem. Ciema vīri un sievas satvēra dakšas, lāpstas un izkaptis un metās virsū iebrucējiem, tie šausmās meklēja glābiņu mežā.

Abats balstīja veco mūku, kā tikai sargs to prata. "Dārgais brāli Renard, ko tu esi sev nodarījis?"

Viņi skatījās, kā Solons pagriež Peritonu atpakaļ uz Era Minu.

"Mans pienākums bija pamodināt alu zīmējumu, jo esmu visvecākais," brālis Renards dvesa, ielicis galvu draugam klēpī. Viņš apklusa, elpa bija sekla un vāja. "Un vēl es to darīju, jo Solons viens vēl pilnībā nespēj neko iedzīvināt, lai gan nākotnē būs dižens."

"Tu izmantoji Solonu kā rakstāmspalvu?" Abats glāstīja brāļa Renarda drebošās rokas un remdēja viņa garu. "Caur viņu tu iedzīvināji vienu no svētajos alu zīmējumos ieslēgtajiem nezvēriem?"

Vecais mūks pamāja ar galvu.

Abats noskuma. "Draugs, tu zini, kāda ir šādas iedzīvināšanas cena. Tu esi pārkāpis pirmo likumu iedzīvinājis nezvēru, kuru visi redzēja. Un, iespējams, esi sagrāvis arī savu prātu."

Tu biji lielisks, Solon.

Paldies, skolotāj.

Peritona iedzīvināšana caur Solonu bija pilnīgi iztukšojusi brāli Renardu. "Bērna dzīvība bija apdraudēta," viņš čukstēja, skatīdamies uz meitenīti mātes skavās. "Un tā ir desmit manu dzīvību vērta."

"Kāpēc izvēlējies Peritonu, vecais draugs?"

Gar brāļa Renarda acīm zibēja attēli, it kā viņš atkal skatītu katru dzīves laikā iedzīvināto tēlu. "Peritons ir šķīsts un cēls. Nevarēju riskēt, ielaižot pasaulē briesmoņus."

"Protams," abats piekrita. Vērodams, kā Solons Peritona mugurā pazūd aiz apvāršņa, viņš beidzot saprata: "Tu liki Solonam uzzīmēt Rurika ēnu radījuma ēnas formā, jo Peritons nogalina tikai reizi mūžā un tikai tādēļ, lai atgūtu savu ēnu."

PIECDESMIT PIRMĀ

Ohinmernas sala Mūsdienas

Vajadzēja ieskatīties sakvojāžā, kad bija izdevība," gaudās Erna, soļodama kamīna priekšā augšstāva viesistabā. Ik pēc dažiem soļiem viņa izmisumā iespēra dīvāna kājai. Kāju pirksti jau sāka sāpēt.