Dobā zeme

Izmetušies laukā pa durvīm, dvīņi atrada Zaku rokamies malkas kaudzē. "Tas ir pazudis," viņš izmisis rādīja, izsvaidīdams pagales zālē. "Sakvojāža te vairs nav!"

CETURTA DAĻA

.

PIECDESMITA

Era Minas klosteris Viduslaiki

Solon! Solon! Vai tu mani dzirdi?

"Atkārtošu vēl vienu reizi," Ruriks auroja. "Esmu iera­dies pēc tā, kas pieder man. Līdz rītausmai sagādājiet prasīto, vai es savu vārdu turēšu. Paņemšu vietā jūsu bērnus."

Solons bija pārliecināts, ka atradīs vaļēju bultas brūci, tāpēc, pirms atvēra acis, viņš uzmanīgi aptaustīja galvu. Ada nebija ievainota.

Solon! Vai tu mani dzirdi?

Solons atcerējās, ka ir Abatijas skriptorijā. Ģīboni bija izraisījuši skolotāja spēcīgie vārdi prātā, nevis vikinga bulta. Taču prieks, ka nav ievainots, bija īss. Pierāpojis pie šaujamlūkas sienā, viņš redzēja pagalmā briesmīgu jucekli.

Es klausos, skolotāj. Ko Ruriks meklē?

Viņš nedrīkst iegūt to, ko meklē, to neviens nekad nedrīkst iegūt, bet tam nav nozīmes. Pašlaik tev jāpalīdz sagatavot uzbrukums, un tas jāpaveic līdz rītausmai.

Solons novērsās no radu un draugu ciešanām lejā pagalmā. Viņš sakopoja domas un uzklausīja vecā mūka plānu. Precīzi ielāgojis, kas darāms, jaunais māceklis ķērās pie nodoma īstenošanas.

Vispirms zēns izņēma no skapja "Nezvēru grāmatu", pabāza nepabeigtās lappuses zem tunikas un sajoza ciešāk ap vidu ādas strēmeli. Pēc tam viņš savāca tik daudz vecā mūka tintnīcu, cik spēja panest, un ielika kazādas maisā, ko uzkāra plecā. Pie skriptorija durvīm Solons vēlreiz pārbaudīja, vai tinte padusē neizlīs, un izkūleņoja gaitenī. Skriptorija atslēgu viņš iemeta maisā.

Piespiedis muguru pie aukstā akmens mūra, lai neviens viņu nepamanītu, Solons nolavījās lejā pa vītņu kāpnēm gaitenī, kas veda uz Abatijas lielo zāli. Viņš redzēja vikingu sardzes vīru, kurš soļoja šurpu turpu gar durvīm, kas veda uz pagalmu, bet divviru durvis uz jūras pusi otrā zāles galā neviens neapsargāja.

Aizslīdējis aiz griestu velvē iekārtā gobelēna, Solons novēr­tēja situāciju. Viņam bija jātiek pāri zālei uz jūru. Sargs soļoja uz priekšu un atpakaļ te ar seju pret zāli, te ar muguru. Vai labāk mesties skriešus cerībā, ka paspēs tikt otrā pusē, pirms sargs viņu ieraudzījis? Vai arī rāpot pa grīdu, slēpjoties starp kājsoliņiem, dzīvnieku ādām, krēsliem un galdu kājām, ja sargs pagrieztos ātrāk nekā gaidīts?

Solons metās skriešus.

Neapstādamies atvilkt elpu, viņš no visa spēka atgrūda vaļā durvis uz jūras pusi un izslīdēja dārzā, tālāk viņš skrēja līdz pat ūdens malai, tintnīcas sitās pret krūtīm un lapas skrāpēja ādu, atgādinot uzdevumu.

Iemetis airus mazā laiviņā, kurā mūki parasti īrās uz Era Minu, Solons izstūmās no piestātnes. Kanāla straume vadīja laivu uz Era Minu, tāpēc Solonam vajadzēja tikai nedaudz piepalīdzēt.

Tiklīdz laiva atsitās pret smiltīm, māceklis izlēca no tās un skrēja uz salas galu, kur mazu līcīti izraibināja tumšas alas. Taču viņš nelīda iekšā alās, bet gan, noraisījis no kājām ādas, sāka rāpties augšā klintī. Pa ceļam "Nezvēru grāmatas" lappuses kņudināja kailo ādu.

Vai esi tuvu?

Jā-

Pāri salai lija rēgaina pirmsausmas gaisma, miglas kumšķi kā Dieva dvaša bija aizķērušies tālīno klinšu virsotnēs. Solons rāpās un skaitīja, viņš precīzi zināja, cik roku garumu jāmēro.

Pie trīspadsmitā viņš apstājās. Solons noplēsa sūnu paklāju, kas sedza klinti, un atklājās ieeja, klintī izcirsts tunelis.

Esmu ticis salas iekšienē.

Labi. Vai tu man uzticies, Solon?

Jā… Jā, skolotāj, mūžīgi mūžos.

Tu esi krietns puisis. Tev pilnībā jānodod sava iztēle manā rīcībā. Atceries visu, ko tev mācīju.

Solons sarindoja piederumus tintnīcas, vaska papīra loksnes. Pēc tam viņš ieritinājās Era Minas sirdī un gaidīja, kad uzlēks saule.

Rītausmā alā iespīdēja tik daudz gaismas, lai Solons saskatītu apkārtni. Viņš zināja par alu no mūku stāstiem, bet nekad nebija bijis iekšā. Tikai vecajam mūkam un abatam bija ļauts spert kāju šajā mitrajā un bīstamajā vietā, bet cienījamā vecuma dēļ pat viņi šeit ļoti sen nebija uzkāpuši.

Otas un tintnīcas bija sagatavotas, un Solons pētīja milzīgos, dziļi zilpelēkajā akmenī iegrebtos alu zīmējumus: skaistas, gigantiskas, nedabiskas būtnes, tik senas un noslēpumainas kā pati sala. Ja arī vecais mūks zināja, kas radījis šos iespaidīgos

attēlus, Solonam viņš to vēl nebija izstāstījis. Solons apbrīnā nodrebēja, skatīdams smalkās detaļas un vibrējošās krāsas. Visas gravīras bija tik skaistas, ka aizrāvās elpa.

Vilkdams ar pirkstu pa kāda zīmējuma dziļajām līnijām, zēns atkal juta kņudoņu. Visu mūžu viņš bija dzirdējis menestrelus dziedam par mītiskiem briesmoņiem, klausījies leģendas par laikiem, kad grūtos brīžos viens vai vairāki nezvēri izlīda no salas dzīlēm. Solons prātoja, vai arī viņš kļūs par tādu leģendu, ko vakaros stāstīs pie ugunskura? Vai menestreli dziedās par viņa drosmi? Šāda iespēja izraisīja smaidu.

Viņš izklāja no skriptorija paņemtā velīnpapīra loksni uz mitrās sūnu grīdas un notupās gatavs darbam.

Laiks, Solon! Glezno. No tā atkarīga mūsu visu dzīvība.