Dobā zeme

"Diezgan, Bleika." Tenāns atkal pagriezās pret dvīņiem. "Kad mēs pārmeklējām Abatiju, jūsu vectēvs jau bija ievainots, viņš gulēja kāpņu pakājē. Mēs aizbēgām, kad dzirdējām, ka nāk jūsu mājkalpotāja. Zinājām, ka viņa izsauks policiju."

Viņš lielākoties stāsta patiesību… bet ir vēl kas. It kā viņš atklātu mums tikai tik daudz, lai es netiktu dziļāk līdz visai patiesībai. Kaut es būtu prasmīgāka.

"Ja jūs pārmeklējāt tikai Abatiju, kā zinājāt, ka sakvojāžs ir mammas studijā?" Mets jautāja.

Tenāns smaidīja. "Jūsu gudrie pulksteņi. Nebija grūti pielikt tiem mūsu izsekošanas ierīci, kad Bleika jūs uzrunāja pie Sīportas kafejnīcas, lai parādāt mums savu izrādi."

Mets noņēma pulksteni un nikni iebāza to kabatā. Ema savējo atstāja uz rokas, domādama, ka tagad tam tāpat nav nekādas nozīmes. Zaks stāvēja dvīņiem aiz muguras ar sakvojāžu plecā un spīdināja lukturīti Bleikai un Tenānam sejā.

"Kā labā jūs strādājat?" Ema jautāja.

Bleika sabozās. "Kamēr neatbrīvosiet mūs, vairs neko neteiksim. Manas kurpes ir pagalam."

Ema pagriezās pret brāli. "Ko teiksi, Met?"

"Es domāju atstāsim viņus dubļos. Mēs varētu tos uzvārīt."

Tenāns un Bleika iepleta acis.

"Jauki… bet mēs nedrīkstam," Ema sacīja. "Ja viņi teica taisnību, tātad nemēģināja palīdzēt vectēvam, kad viņu atrada. Vienkārši pārkāpa viņam pāri kā atkritumu kaudzei un atstāja uz kāpnēm, lai noasiņo."

"Varbūt jāpasauc mans tētis vai Mara, lai viņi izdomā, ko ar šiem darīt," Zaks rādīja, mādams, lai Mets un Ema atkāpjas no plūstošajām smiltīm. "Viņi noteikti spēs šos pārliecināt, lai izstāsta ko vairāk."

"Ei! Jūs nevarat mūs te pamest," Bleika iesaucās.

"Varam gan," Ema pagriezās un parādīja zīmējumu uz apakšdelma. "Vismaz kādu brīdi tieši to mēs darīsim."

ČETRDESMIT ASTOTĀ

Par spīti apņēmībai Bleikas un Tenāna klātbūtnē, Mets, Erna un Zaks nespēja vienoties, vai stāstīt Saimonam un Marai par pāri, anonīmi piezvanīt uz vietējo policiju vai vienkārši nomazgāt zīmējumu un ļaut abiem aizbēgt. Tobrīd pēdējais variants šķita tīkamāks par atzīšanos Saimonam, ka viņi atkal pārkāpuši pirmo likumu.

Bet, tiklīdz dvīņi atvēra stiklotās durvis, Saimons un Mara klupa viņiem virsū. Zaks instinktīvi iemeta sakvojāžu malkas kaudzē pie virtuves durvīm, kur pieaugušie to nepamanīs.

"Kur jūs bijāt?" Saimons nikni prasīja.

"Kad izdzisa gaisma, mēs redzējām, ka no mammas studijas izskrien divi cilvēki," Ema stāstīja, "un mēs nolēmām dzīties pakal. Mets sadzirdēja mani savā galvā… bet mums nebija laika pasaukt jūs ar Maru. Un mēs baidījāmies, ka viņi varētu aizbēgt… tāpēc nolēmām viņus sagūstīt, tagad, khm… atnācām jums pakaļ… pēc palīdzības."

Saimons dusmīgi soļoja šurpu turpu. "Jūs nolēmāt dzīties pakaļ un sagūstīt viņus?"

Ema lēnām pacēla roku, zīmējums joprojām vibrēja un mirgoja. "Plūstošās smiltis," viņa teica. "Mēs uzzīmējām plūstošās smiltis, un viņi tajās iestiga."

Mara nošņaukājās, cenzdamās apspiest smieklus.

"Un tālāk?" Saimons neticīgi jautāja. "Jūs viņus tur pamētāt?"

"Mēs īsti nezinājām, ko darīt," Mets metās palīgā. "Bet viņiem briesmas nedraud. Dubļi ir silti."

Saimons uzsprāga. "Brīnišķīgi! Un, kad viņi atbrīvosies, dosies taisnā ceļā uz pilsētu un stāstīs visiem, ka izbaudījuši burvīgu dubļu vannu Ohinmērnas meža vidū. Vai jums nešķiet, ka mums jau tāpat pietiek nepatikšanu, lai pievērstu sev vēl lielāku uzmanību?"

Zaks nostājās starp dvīņiem un tēti. "Domāju, ka viņi neko neteiks, tēt. Izskatījās, ka viņi saprot, ko Ema un Mets ir izdarījuši, nu, ar to zīmējumu. Viņi teica, ka sūtīti atgūt kādu priekšmetu, ko Sendija paņēmusi."

"Viņi droši vien strādā pie sera Čārlza Rena," Mara uzreiz teica.

"Kas ir sers Čārlzs Rens?" dvīņi reizē jautāja.

"Viņš ir līdzīgs Renardam," Mara paskaidroja, ļaudama Saimonam mazliet nomierināties. "Rens ir viens no ietekmīgākajiem sargiem pasaulē. Eiropas Sargu Padomes priekšsēdētājs. Viņš ir naidā ar Renardu kopš jūsu dzimšanas, jusu vectēvs gribēja mainīt saistīšanas noteikumus, bet sers Čārlzs ar saviem sekotājiem grib, lai ievērojam senās tradīcijas."

"Viņš ir ļoti bīstams cilvēks," Saimons piebilda, joprojām vārīdamies dusmās. "Viņam nekad nav patikusi sarga pasīvā loma."

"Kā tas jāsaprot?" Mets jautāja.

"Sargam par katru cenu jāaizstāv animare, neko neprasot pretī. Renardam un citiem sargiem nav izdevies to pierādīt, bet allaž klīdušas baumas, ka Rens izmanto animare, lai gūtu sev mantisku labumu."

"Tāpat kā Greisa Forteskjū?" Ema jautāja.

"Jā," Saimons atbildēja. "Jūsu vectēvs domāja, ka Rena shēmā ietilpstat arī jūs ar Emu. Viņš nesen ticies ar Skotijas sargiem, un viņi ir pārliecināti, ka Rens kaut ko perina."

"Mums kaut kas jādara ar tiem diviem muklājā, Saimon," Mara ierunājās, izņemdama no jakas kabatas telefonu un ieskatīdamās pulkstenī. "Turklāt jūs jau esat nokavējuši apmeklētāju laika sākumu. Izklāstīsim bērniem pārējās sazvērestības teorijas, kad atgriezīsieties no slimnīcas."