Dobā zeme

"Lūdz, lai policijas priekšniece tevi satiek pie muklāja," Saimons ieteica Marai. "Ļausim jums abām tur nokļūt, pirms Erna nomazgā zīmējumu un atbrīvo viņus. Priekšniece zinās, kas darāms tālāk."

"Vai tu domā, ka šis Rens ir sagūstījis manu mammu?" Mets jautāja.

"Ja šie cilvēki teica jums taisnību, šķiet, ka sers Čārlzs tikai gribēja kaut ko viņai atņemt."

"Vai tu zini, kas tas varētu būt?" Ema jautāja tik nevainīgā balsī, cik vien spēja. Viņa bija redzējusi, kur Zaks iemet sakvojāžu.

"Nē," Saimons atbildēja. "Kaut es zinātu, bet nezinu."

Pirmo reizi tovakar Ema bija pārliecināta, ka dzird patiesību.

ČETRDESMIT DEVITA

A k kungs, kur viņa ir?' Saimons nopūtās, pēc piecpadsmit minūtēm pagalmā sēdēdams pie reindžrovera stūres.

"Viņa teica, ka gribot kaut ko paņemt vectēvam," Mets atbildēja.

Pēc mirkļa Ema izskrēja pa parādes durvīm ar brūnā papīrā ietītu saini, kas bija tik liels kā žurnālu galdiņa albums, un margrietiņu pušķi no Džīnijas dārza rokā.

"Nevar taču braukt uz slimnīcu bez puķēm," viņa teica, ierāpdamās aizmugurējā sēdeklī.

Ceļš ar prāmi un brauciens uz slimnīcu pagāja klusumā, Mets un Ema bija iegrimuši domās. Saimons raizējās, ka ar Sendijas pazušanu saistītie notikumi saasinās. Zaks knibinājās ar pulksteņiem, pārliecinoties, vai tajos nav izsekošanas ierīces.

Pie Renarda atsevišķās slimnīcas palātas viņus sagaidīja ārste.

"Jūsu vectēvam iedotas nomierinošas zāles, un viņš pieslēgts pie aparātiem, kas fiksē dzīvības rādītājus. Taču viņš elpo patstāvīgi, un tas ir labi."

Ema līdz šim nebija aizdomājusies, cik nopietnu uzbrukumu tovakar bija pārcietusi viņas ģimene: mamma pazudusi,

vectēvs komā. Stāvēdama pie palātas durvīm un redzēdama dievināto vectēvu vārgu un pieslēgtu pie caurulītēm, Ema nezināja, vai spēs apslāpēt raudas.

"Vai drīkstu viņu apskaut?" viņa jautāja, rīdama asaras.

"Viņam tas noteikti patiktu," ārste teica, ievezdama viņus palātā.

Mets un Zaks kautrīgi nostājās pie gultas, arī viņi centās slēpt skumjas. Izstiepusi rokas, Ema noslīga pār vectēvu un piespieda vaigu pie viņa sirds; klusais, bet vienmērīgais ritms nomierināja meiteni.

Izstāstījuši nekustīgajam stāvam gultā par laiku, medūzu pieplūdumu līcī un sekmēm klostera maketa būvē, zēni pārcēlās uz otru istabas pusi un apmetās uz palodzes. Saimons izgāja laukā aprunāties ar ārsti, bet Ema pievilka krēslu tuvāk Renarda gultai.

"Es tev atvedu dāvanu, vecotēv," viņa teica, pasniegdamās pēc saiņa, kuru Saimons bija palīdzējis ienest. Nolikusi to uz ceļiem, viņa noplēsa papīru. Pretī mirdzēja Vinsenta van Goga "Magoņu lauks", viena no mākslinieka slavenākajām gleznām, kuru Renards pirms daudziem gadiem bija nopircis, lai ieguldītu naudu.

Mets notrausās no palodzes. "Vai tā ir glezna no vectēva kabineta, Ema?"

Ema nolika gleznu uz slimnīcas naktsskapīša tieši Renarda redzeslokā, ja viņš atvērtu acis.

"Vai zini, ka tas ir van Goga oriģināls?"

"Jā, zinu."

"Tādu gleznu nevar atstāt slimnīcas palātā," Mets viņu strostēja. "To var nozagt."

"Man vienalga," Ema dvesa. "Vectēvam šī glezna patīk. Tā viņu iepriecina. Es gribu, lai viņš jūt, ka glezna ir tuvumā…

un varbūt… varbūt saikne ar gleznu palīdzēs viņam atgriezties pie mums."

"Ļoti mīļi," Mets teica. "Bet vai pateici Saimonam, ka vedīsi to šurp?"

"Es palīdzēju viņai to iesaiņot," ienākdams pa durvīm, teica Saimons. "Un man tā šķita lieliska ideja." Viņš apskāva Emu. "Tā allaž bijusi viena no viņa mīļākajām gleznām. Kas zina, kāds spēks tai piemīt?"

Ejot pāri slimnīcas autostāvvietai uz reindžroveru, Saimons apstājās. "Kurš grib saldējumu? Skaists vakars. Mēs varētu pasēdēt uz estakādes un pavērot garāmejošos zvejas kuģus."

Metam, Zakam un Emai šis priekšlikums galīgi nepatika, jo tad viņiem vēl ilgāk būtu jāmokās neziņā, kas ir Sendijas sakvojāžā. Visi reizē sparīgi purināja galvu.

Saimons izskatījās izbrīnīts. "Labi. Neveiksmīgs priekšli­kums. Bet jūs dzirdējāt, ka teicu "saldējums", vai ne?"

"Mēs esam noguruši," Ema sacīja, iedodama Saimonam roku. "Mēs šovakar gribētu agrāk doties pie miera."

Prāmī bērni nespēja savaldīties. Saimons divreiz lūdza viņus apsēsties, jo staigāšana pa klāju un skaļā ķīvēšanās traucēja pasažierus.

Tiklīdz viņš iebrauca reindžroveru Abatijas garāžā, visi trīs jau bija laukā no mašīnas, pirms Saimons bija paspējis izslēgt dzinēju. Viņi metās augšā pa trepēm, pa ceļam nokliegdami Džīnijai arlabunakti, jo bija vienojušies nolavīties atpakaļ lejā un paņemt sakvojāžu, kad pieaugušie būs aizgājuši gulēt.

Tā bija viena no visgarākajām stundām viņu mūžā.

Ema lasīja grāmatu no arvien augošās kaudzes uz naktsskapīša, ieritinājusies loga ailē iekārtotajā sēdvietā, un gaidīja, kad

virtuvē nodzisīs gaisma. Tad viņa acumirklī sūtīja telepātisku ziņu zēniem.

Gaiss tīrs.

Mets vēroja un klausījās kalpu kāpņu pakājē, Ema stāvēja gaiteņa durvīs, bet Zaks izslīdēja laukā pēc sakvojāža.

Pasauc Metu, un iznāciet laukā.

Ema paskatījās uz Metu un nobālēja. "Kaut kas nav labi. Zaks sauc mūs laukā."