Dobā zeme

"Ko tu dari?" Sendija jautāja.

"Tas būs eksperiments. Gluži nekaitīgs."

Malkolms nolika apelsīnu uz papīra lapas dvīņiem priekšā. "Erna, Metij, vai varat uzzīmēt šo apelsīnu?"

"Viņi ir pārāk mazi, Malkolm," Sendija teica. "Lielākā daļa no mums nespēj neko iedzīvināt līdz deviņu, desmit gadu vecumam."

Sākumā nekas nenotika. Bērni nekustējās, un apelsīns palika apelsīns. Tad Erna sāka zīmēt. Viņa uzzīmēja apelsīnu, kas izskatījās pēc četrstūra ar kājām, bet Meta apelsīnam, kurš visā visumā bija apaļš, bija spica augšdaļa un aste.

īstais apelsīns tā ari palika īsts apelsīns.

Gan tikai līdz brīdim, kad Ema paķēra apgrauztu rozā krītiņu un sāka izkrāsot Meta spico apelsīnu un Mets nepatikā pret to, ko viņa garadarbam nodara Ema, izrāva rozā krītiņu māsai no rokas un sāka švīkāt pāri Emas krāsojumam.

Acumirklī apelsīns uzsprāga, apšļākdams dvīņus ar augļa mīkstuma lēveriem.

Pārgurusī Sendija skatījās uz saviem bērniem, kuri nepacietīgi mīņājās pagalmā pie staļļa. Metam mugurā bija noskrandis koncerta T krekls vienīgā piemiņa no Malkolma, kuru viņa bija saglabājusi. Dēls to valkāja jau gandrīz gadu. Viņa melnie mati bija izauguši pārāk gari un pie apkakles cirtojās, un zilās acis izaicināja viņu pie katras mazākās izdevības. Eina bija maigāka brāļa kopija ar tādas pašas krāsas matiem un acīm. Dvīņi bija savam vecumam vidēja auguma, lai gan Mets pēc augšanas izrāviena pavasarī bija mazliet garāks par māsu.

Sendija izvilka telefonu un atkal piezvanīja. Viņa noelsās, izdzirdējusi jaunumus.

"Labi," viņa teica, pagriezdamās pret dvīņiem. "Mums jābrauc prom no Londonas, bet pirms tam man vēl kas jāizdara. Vai jūs, lūdzu, varētu man apsolīt, ka nepretosieties?" Viņa cieši skatījās uz abiem bērniem. "Un vairs nezīmēsiet, labi?"

"Mēs apsolām," Ema atbildēja.

Mets paķēra skiču bloknotu un iebāza to dziļi mugursomā.

Pagaidām ar to pietiks, Sendija domāja.

Viņi izskrēja no pagalma Rafaela terases tālākajā galā. Skriedami paskatījušies pār plecu, Mets un Ema ievēroja, ka lielā melnā mašīna joprojām aizšķērsojusi vienu ielas pusi pie Kitenu nama, bet policijas mašīna ar mirgojošām zilām bākugunīm aizšķērsojusi otru pusi. Bariņš ziņkārīgu kaimiņu drūzmējās uz ietves.

Tikuši prom no Rafaela terases un noskrējuši labu gabalu pa Kensingtonstrītu, viņi pārgāja ašā solī, cenzdamies pa ceļam uz metro staciju nepievērst sev lieku uzmanību.

"Kāpēc mēs neņēmām Vaioletas un Antejas mašīnu?" Mets jautāja.

"Viņi noteikti bija to paredzējuši. Metro būs drošāk. Neriskēs darīt mums pāri, ja apkārt ir daudz ļaužu."

"Bet kāpēc viņi grib darīt mums pāri?" Ema jautāja.

"Jo jūs abi esat ļoti neparasti bērni…"

"Visas mammas saka, ka viņu bērni ir neparasti," Mets viņu p.irtrauca, spītīgi ignorēdams uzkrītošo atšķirību starp viņiem un citiem bērniem.

Galvenajā ielā valdīja trokšņu kakofonija niknas auto taures, autobusu bremžu kaucieni, ceļa strādnieki urbj asfaltu, no rosīga veikaliņa skan mūzika, garīgi nelīdzsvarots mūziķis pūš saksofonu, visaptveroša pircēju un ziņkārīgu tūristu murdoņa. Sendija ļāva pilsētas skaņām noslāpēt savu neveiklo un nepiemēroto atbildi dēlam. Paskaidrojumi, iestudēti vai ne, būs vēl mazliet jāatliek.

Viņa bīdīja dvīņus cauri satiksmes straumei uz ieeju stacijā.

"Kurp tu mūs ved?" Mets ņurdēja.

"Mēs brauksim uz Skotiju pie jūsu vectēva."

Mets apstājās kā iemiets ļaužu straumē, kas šāvās augšup un lejup pa metro stacijas kāpnēm. Ema satriekta skatījās uz mammu.

"Vectēvs?" Mets nikni prasīja. "Kāds vectēvs?"

DESMITĀ

Vīrietis ar apdriskātu ārsta sakvojāžu sēdēja kafejnīcā zem nojumes pašā Koventgārdenas vidū. Pie apkārtējiem galdiņiem biroju darbinieki svinēja piektdienu, bet bruģētajā laukumā un tuvējās ieliņās ņudzēja tūristi un pusaudži, baudot Vestendas priekus. Nosmulējies ielu muzikants plakanā platmalē ar nelielu, vijolei līdzīgu mūzikas instrumentu pagāja garām vīrieša galdiņam un apstājās pie nākamā, lai piedāvātu savus pakalpojumus pārītim, kurš pusdienoja.

Noņēmis cepuri un viegli palocījies, kad pārītis atteicās novērtēt viņa mūziķa talantu, vīrs aizšļūca tālāk pa bruģakmeņiem, tikko manāmi atskatījies uz vīrieti ar brūno sakvojāžu.

Vons Grānts ievēroja čīgātāja slepeno skatienu. Viņš neno­vērsa acis no muzikanta, kurš, šļūkādams kājas, tenterēja pāri laukumam. Tā kā Vons strādāja pie sera Čārlza Rena, viņa mū­žīgā paranoja kopš rīta notikumiem Nacionālajā galerijā bija saasinājusies vēl par dažām iedaļām. Sargu Padome ātri bija uzzinājusi par incidentu ar dvīņiem, un arī Artura Samersa brutālā slepkavība bija nokļuvusi visās ziņās. Vons saprata: tas nozīmē, ka Sendijai ar dvīņiem atkal jābēg.

Vons gribēja pārliecināties, ka visi droši tiek prom no pilsētas. Kad muzikants pieņēma pasūtījumu no ejas pretējā pusē pusdienojošas ģimenes, Vons atļāvās mazliet atslābt.

Vecais spēlēja diezgan labi, rotaļīgā cirka mūzika pievilināja li/.rautīgu atpūtnieku bariņu.