Dobā zeme

"Liecies nu mierā," Mara sacīja, pārliekdamās pār virtuves leti. "Ja es gribētu nodarīt jums pāri, tad būtu to izdarījusi pirms daudziem gadiem. Jūs nekad neesat bijuši mans mērķis."

"Kur ir Saimons?" Mets jautāja, pārvietodamies tuvāk Emai.

Mara atvēra durvis uz terasi. "Jums būs jātic man uz vārda, ka viņam nekas nekaiš. Vismaz pagaidām. Pirms ejam uz studiju, izņemiet visu no kabatām. Es taču nevaru pieļaut, ka jūs pēkšņi kaut ko uzzīmējat, vai ne?"

Mets uzmeta savu skiču bloknotu un apgrauztos zīmuļus uz virtuves letes. Ema izķeksēja no kabatas ogles gabaliņu un, slepus pārlauzusi to uz pusēm, atdeva Marai tikai vienu daļu.

"Pulksteņus arī, lūdzu."

Bērni noņēma pulksteņus un nolika blakus citu citam uz letes. Pirms nolikt savējo, Zaks, Marai neredzot, ievadīja tajā kādu komandu. Pēc tam visi trīs negribīgi sekoja Marai laukā no mājas.

PIECDESMIT DEVITA

Kad Mara atvēra savas studijas divviru koka durvis, bērni juta to pašu, ko parasti, ieejot šajā telpā, ka viņi nokļuvuši viduslaiku spīdzināšanas kambarī. Stikla izgatavošanas iekārtas kopš viduslaikiem nebija daudz mainījušās. Telpā bija milzīga krāsns moderna un spīdīga, tomēr nekas vairāk kā kvēlojoša krāsns; turpat bija lodlampas, galda gāzes degļi, dažādi irbuļi un kasīkļi rakstu ievilkšanai un trīs pie galdiem pieskrūvēti ripzāģi.

Pilnīgi pretēji izsmalcinātajai guļamistabai Maras studija bija plaša un drūma. Vienīgais rotājums tumšo ķieģeļu sienā bija augsts, velvēts logs ar stikla vitrāžu vienīgais dabīgās gaismas avots telpā. Visi trīs zināja, ka Mara pati darinājusi šo stiklu. Stāvēdams nomācošās telpas vidū, Mets prātoja, ka tā Mara, kuru viņi pazina un kuru raksturoja šikā guļamistaba, varbūt nemaz nav īstā Mara.

Ema pamanīja, ka daudzi Maras instrumenti salikti kastēs pie sienām. "Vai tu kaut kur brauksi?" viņa jautāja.

Mara neatbildēja, bet pārveda viņus pāri telpai pie dažiem ķebļiem un molberta, kas bija pārsegts ar audeklu. Ar acs kaktiņu Zaks redzēja, ka viena no Maras stikla figūrām paceļas dažas collas gaisā un nokrīt atpakaļ uz galda. Viņš ar plaukstu satvēra Emas elkoni.

Erna, mēģini savaldīt savas bailes. Viss būs labi.

Kad Ema tuvojās molbertam, viņa juta, ka elektrisks lādiņš no grīdas izšaujas cauri pēdām. Viņa palēca solīti atpakaļ.

Vai tu juti?

Visi dzirdēja, ka aiz muguras atveras un aizveras smagās durvis. Maras studijā ienāca bibliotēkā redzētais mūks talārā ar kapuci.

Ema noelsās. Mets sastinga. Zaks skatījās platām acīm. Nedomādams Mets pagrūda Emu un Zaku tālāk no istabas vidus, lai pēc iespējas lielāks atstatums šķirtu viņus no stāva talārā. Ar muguru ietriecies vienā no Maras darbgaldiem, Mets stūma Emu un Zaku uz studijas otru malu, līdz visi stāvēja, piespieduši muguru pie kailā ķieģeļu mūra.

Stāvam nebija auras.

Ema, viņš ir īsts. Tā tomēr nav animācija.

Tas ir labi vai slikti?

Mūks pāri telpai pienāca pie bērniem, seju joprojām slēpa kapuces krokas. Mara viņam pasniedza trīs plastmasas savilcējus.

"Apsēdieties uz grīdas."

Pārbijušies no stāva talārā, bērni paklausīja. Pirmais plastmasas savilcējs tika izvērts cauri radiatora caurulei un aplikts ap Meta delnas locītavu. Otro kapučainis aptina Metam ap potīti un otru galu Zakam ap potīti. Trešo savilcēju viņš aptina ap Zaka otru potīti un piesēja pie Emas delnas locītavas. Kad talārā tērptais stāvs pieliecās tuvāk Emai, viņai šķita, ka tas smaržo pēc piparmētras un ziepēm, bet aromāts kļuva asāks, un viņu pārņēma degoša koka smarža.

Mara nikni iekliedzās un pieskrēja pie darbgalda, uz kura pēkšņi bija iededzies viens no Bunsena degļiem un šāva uguns lodes kā no lielgabala. Abi zēni paskatījās uz Emu.

Piedodiet. Es cenšos savaldīt bailes, bet man ir /oti bail.

Mara paķēra no sienas ugunsdzēšamo aparātu un uzpūta deglim putas, gaisā uzšāvās krāsainas dzirksteles. Kā spožs konfeti tās nobira uz talārā tērptā stāva kapuces.

"Savaldieties!" stāvs iekliedzās. Vīrieša balss.

Mara bija nodzēsusi degli, bet Ema joprojām juta kaut kas deg. Viņa paskatījās lejup. Brāļa džinsu mala gruzdēja.

"Met!"

Ema norāva audeklu no blakus esošā sola un noslāpēja liesmas. Meta potīte bija jēla. Mets atgrūda Emu malā.

Viss kārtībā. Liecies mierā. Pievērsies Zakam.

Zaks skatījās uz stāvu talārā. Viņa seja bija pelnu pelēka.

Zak, lūdzu, atjēdzies.

Ema, ar manu tēti droši vien noticis kas šausmīgs. Ja viņš būtu vesels, noteikti mums palīdzētu.

Atskārsme, ka viņi palikuši vieni, pēkšņi biedēja daudz vairāk nekā talārā tērptais stāvs.

"To izraisa tavas bailes, Emīlij," noņurdēja kapučainais. "Tev jānomierinās. Neko vairs nededzini, citādi es pats izdedzināšu caurumus tavā brālī."

Izvilcis no piedurknes bagātīgi rotātu skiču bloknotu, viņš sāka zīmēt, pildspalva uz papīra veidoja neskaidrus riņķus un līnijas. No sienas tieši virs Meta galvas izšāvās liesmu stabs, gandrīz noraudams viņam ausi. Visi trīs notupās uz grīdas, pārbijušies no tā, kas varētu notikt.

"Man vajadzīga tava nedalīta uzmanība un absolūta koncen­trēšanās." Mūks iebāza bloknotu atpakaļ piedurknē. "Vai spēsi, ma petiteV