Dobā zeme

Tagad sastinga Ema. Viņa pazina šo franču akcentu. Viņa nezināja, vai spēs koncentrēties, kā viņš vēlējās. Zaks pasniedzās un saspieda viņas plaukstu.

"Kāpēc tu pret mums tā izturies, Mara?" Erna jautāja.

"Tev neizdosies mani iežēlināt," Mara atcirta. "Es zvērēju uzticību citam mērķim vēl ilgi pirms jūsu ierašanās salā. Godīgi sakot, jūtos atvieglota, ka vairs nav jāizliekas. Pēc šā vakara es būšu brīva no šīs vietas."

Ema klusi nopūtās. Vajadzēja palikt alā pie Vona.

"Par kādu mērķi tu runā?" Zaks rādīja.

"Jau drīz jūs to uzzināsiet," teica kapučainais. "Bet, ja jūs abi gribat palīdzēt savai mātei un jūsu draugs grib palīdzēt savam tēvam, jums visiem vispirms jāpalīdz mums."

SEŠDESMITA

Tenāns noņēma kapuci.

"Vispirms centieties aiz bailēm neko neiedzlvināt, ne apzināti, ne neapzināti," viņš teica. Ema juta, ka viņa dzeltenzaļās acis urbjas viņā. "Negribu atkal iestigt plūstošajās smiltīs."

"Ja jau jūs esat animare," Ema ierunājās, "kāpēc no tām neizkļuvāt?"

Tenāns pārlaida pirkstus molberta pārsegam. "Jūs abi mani uzjautrinājāt. Ļaudams sevi nopratināt, es atklāju dažus sev noderīgus faktus."

"Bet kā jūs atbrīvojāties no policijas?" Ema jautāja. "Mara taču izsauca policijas priekšnieci un…"

Mara pacēla uzacis. Emas balss apdzisa, jo viņa saprata, ka Mara nav izsaukusi policiju.

"Pirms mēs ar Maru atgriezāmies Abatijā," Tenāns turpināja, "mēs aizsūtījām prom Bleiku. Var pateikties sargam Glāzgovā, vēl vienam mūsu biedrības biedram, ka viņa savus piedzīvojumus Skotijā gandrīz neatcerēsies."

Emas galvā mirgoja Meta balss. Runā ar viņu. Es izdomāju plānu.

"Kāpēc jūs viņai to nodarījāt?" Ema izmisīgi centās vilkt sarunu garumā. "Sargi drīkst apdvest citus tikai tad, ja jāaiz­mirst publiskā vietā radīta animācija!"

"Bleika brauca man līdzi, jo sers Čārlzs Rēns neticēja, ka es viens atradīšu to, kas viņam vajadzīgs," Tenāns atbildēja, nevērīgi pamādams ar roku. "Viņa kļuva traucējoša."

Ema juta, ka Mets aiz muguras kustina rokas, lai varētu tikt kabatā. "Ko sers Čārlzs Rens meklē?" viņa jautāja.

"To, ko jūsu māte viņam atņēma, bēgot no Londonas."

"Sakvojāžu?" Ema jautāja. "Kas tajā ir tik svarīgs?"

"Sakvojāža saturam ir otršķirīga nozīme." Tenāns piegāja tuvāk molbertam. "Bet man vajag to, ko spējat tikai jūs, apdāvinātie bērni."

Ema, pasaki Zakam, lai gatavojas bēgt. Lai brauc uz Era Minu un atved Vonu.

Ema slepus paskatījās uz Meta brīvo roku. Viņš bija satvēris asu irbuli, ko droši vien bija pievācis, kad uzgrūdās virsū Maras darbgaldam.

Ko tu zīmē?

Ceļu cauri sienai mums aiz muguras.

Ema atstāstīja Zakam, ko teicis Mets.

Viņam jāiedzīvina ļoti ātri. Tiklīdz viņi pamanīs, kas notiek, metīsies mums virsū.

Viņš zina.

"Un ko jūs no mums gribat?" Ema skaļi jautāja, cenzdamās novērst abu pieaugušo uzmanību. "Mara? Tu biji mūsu ģimenes locekle. Kā tu varēji pret mums tā izturēties?"

"Ak, Ema. Tu allaž esi bijusi sentimentāla," Mara ļauni smaidīja. "Droši vien vainīgas sarga pēdas tavā DNS. Es nekad neesmu bijusi jūsu ģimenes locekle."

Mets mēģināja koncentrēties gravīrai, kas aiz muguras pie­ņēma arvien konkrētākas aprises. Pirkstu kauliņi asiņoja, līdz ar katru līniju, ko viņš iegreba sienā, āda rīvējās pret cieto akmeni.

Baidīdamies, ka Meta piepūle kļūs pārāk acīm redzama, Zaks burtiski pārņēma sarunas pavedienu savās rokās.

"Vai jūs ievainojāt Renardu?" Mierīgi, Ema, lai ko viņš atbildētu. Viņi nedrīkst pārāk cieši vērot Metu.

Mara gurdi nopūtās, it kā katrs jautājums viņu arvien vairāk nogurdinātu. "Tovakar mums vajadzēja tikai sakvojāžu seram Čārlzam un jūsu mātes palīdzību citā jautājumā. Taču viņa pazuda, pirms mēs paspējām… lūgt palīdzību."

"Mēs negribējām tik neatgriezeniski kaitēt Renardam," Tenāns piebilda. Taču izskatījās, ka viņš nemaz nenožēlo.

Ema gribēja kliegt. Viņa gribēja pielēkt kājās un iebelzt Marai.

Mieru, Ema.

"Protams, lai Abatijā mani neviens neatklātu," Mara piebilda, "man bija jāizliekas, ka es arī esmu cietusi uzbrukumā."

"Kā jāsaprot tas, ka gribējāt, lai mamma jums palīdz "citā lietā"?" Emai aizlūza balss.

"Torit, kad jūs bēgāt no Londonas, Bleika mājā. Rafaela terasē atrada kaut ko svarīgu. Viņai nevajadzēja pārāk piepūlēties, lai atņemtu to vecajai sievietei, Vaioletai. Tobrīd viņa to līdz galam nenovērtēja un, godīgi sakot, mēs arī ne," Mara teica, nervozi riņķodama ap molbertu. "Tikai tad, kad pārtvēru Artura vēstuli jums, es guvu apstiprinājumu tam, ko mēs ar Tenānu allaž bijām nojautuši. Beidzot mēs zinām, kur palicis Malkolms."

Tenāns aptaustīja molberta malas. "Un pēc jūsu vectēva iejaukšanās un mātes pazušanas tovakar," viņš klusi teica, "jūs abi kļuvāt par rezerves plānu."

Beidzot viss saslēdzās. Noslēpums, kuru daudzus gadus bija glabājusi viņu mamma un kuru Arturs Samerss bija atklājis noslēpums, ar kuru bija viņu šantažējis… Tajā skaudrajā mirklī

Ema saprata, ka viņu mātes šausmīgais noslēpums ir tieši saistīts ar tēti un viņa pazušanu.

"Man tiešām ļoti žēl Renarda," Mara teica, pliķēdama Emai galvu kā tādam kucēnam. "Šajos gados es daudz no viņa esmu mācījusies."

Mieru, Ema. Neatkāpies no sienas.