Dobā zeme

"Tu to ļoti nožēlosi," Tenāns teica, vilkdams Metu tuvāk molbertam, kur vakara krēslā mirgoja "Ragana ar laumu bērnu".

SEŠDESMIT OTRA

Zaks izspraucās pa caurumu sienā, kuru iztēlē bija radījis Mets, pārskrēja pāri zālienam un pēkšņi apstājās. Aizšāvies atpakaļ uz virtuvi, viņš paņēma savu pulksteni, mugursomu un atslēgas no āķa pieliekamajā kambarī, tad steidzās uz laivu šķūni un atsedza Abatijas motorlaivu.

Piedod, tēt, lai kur tu būtu. Kad šī diena būs galā, varēsi atņemt man tiesības lietot datoru, cik ilgi vien vēlēsies.

Zaks lēnām atpakaļgaitā izbrauca pa eju laivu šķūnī, uzņēma kursu uz Era Minu un piedeva gāzi.

Tenāns nogrūda Metu uz studijas grīdas gleznas priekšā. "Es nepavadīju desmit gadus, izlikdamies, ka atbalstu Čārlza Rena uzskatus, lai divi bērneļi ar viltu liegtu man piepildīt savu likteni."

Mara aizvilka Emu blakus brālim, izplēsa no bloknota uz darbgalda lapu un sāka zīmēt. Dažu collu attālumā no dvīņiem no grīdas izšāvās dzelzs restes, tās ielenca viņus un divas pēdas virs abu galvām pārvērtās masīvā tērauda slēdzenē. Saspiedušies kopā, lai sasildītos, dvīņi jutās kā pārbiedēti putnēni.

"Ema, pienāc pie restēm," Mara teica.

Klausi, Ema. Mums jāiegūst laiks, lai Zaks paspēj nokļūt līdz salai. Bez mums viņam šoreiz nāksies airēt pāri līcim.

"Izbāz cauri rokas, lūdzu."

Sasējusi Emas delnu locītavas ar kārtējo plastmasas savilcēju, Mara to pašu atkārtoja ar Metu. Ārpusē ierūcās laivas motors. Tenāns pieskrēja pie durvīm un ieraudzīja, ka Zaks jau šķeļ viļņus ceļā uz Era Minu.

Šķiet, Zaks tomēr neairē.

Tenāns nikni ieslāja atpakaļ un nostājās pie gleznas. Dažus mirkļus viņš vienkārši cieši skatījās uz to, berzēdams deniņus, aizdomājies. Tad izvilka skiču bloknotu un sāka zīmēt. Dzeltenas gaismas uzliesmojumā laumu bērns izlēca večai no klēpja un laukā no gleznas, tad pielēkšoja pie būra un pieliecās tuvāk Emai. Viņa atsprāga atpakaļ no smirdīgās, ledainās dvašas. Punduris nošņakstināja robainos zobeļus Emai pie pašas auss un izmetās laukā pa durvīm.

Brīdini Zaku!

Ema acumirklī paklausīja brāli un sūtīja telepātisku brīdinājumu, ik pēc dažām sekundēm atkal un atkal atkārtodama to prātā. Atbildes nebija. Ja nu ar viņu kaut kas jau bija noticis? Vai viņš tiešām prata vadīt laivu?

Viņam taču viss būs labi, vai ne?

Jā, tiklīdz nokfūs pie Vona.

"Ko darīsim ar Zaku?" Mara saspringtā balsī jautāja Tenānam.

"Par viņu varam neuztraukties. Ticis līdz salai, viņš ieraudzīs, ka Vons cietis nepatīkamā negadījumā. Un pēc tam cietīs arī pats."

Kaladrija vīzija reizē pārņēma abu dvīņu prātu. Tenāns zināja par Vonu.

Es vemšu.

Nē, Ema. Tu darīsi visu, ko viņi liek, kamēr izdomāsim, kā tikt laukā no būra. Tad dosimies uz Era Minu palīgā Zakam un Vonam. Tagad domā!

Tenāns uzmeta galvā kapuci. "Vai dažas minūtes tiksi ar viņiem galā viena?"

"Protams," Mara atbildēja. "Bet kur tu iesi?"

"Uz Sendijas studiju," Tenāns teica. "Es tur kaut ko noglabāju, kad mēs ar Bleiku ielauzāmies pēc sakvojāža." Viņš paskatījās uz dvīņiem. "Domāju, jums laiks oficiāli iepazīties ar savu tēvu."

SEŠDESMIT TREŠA

Emas instinkts viņu nebija pievīlis. Pār muguru ritēja sviedru lāsītes. Plaukstas bija lipīgas, un dunoņa galvā bija atgriezusies pilnā spēkā.

Es zināju! Tam ir kaut kāds sakars ar mammu un tēti.

Es zinu. Zinu…

Metam pašam vajadzēja visu apsvērt. Viņš atspiedās pret restēm, dusmas jaucās ar bailēm par to, kas varētu notikt turpmākajās minūtēs.

Neparastajam faktam, ka viņu tēvs varētu būt tepat bla­kus, varēja būt tikai divi izskaidrojumi. Pirmais viņš ieradies palīdzēt viņiem atrast māti, un Tenāns ar Maru viņu sagūstījuši. Otrā iespeja bija daudz biedējošāka, taču, ja Mets negribēja sevi mānīt, tā šķita daudz ticamāka. Tētis piedalījās Tenāna un Maras plānā, slēpās Sendijas studijā un gaidīja, līdz varēs izmantot savus bērnus kaut kāda noslēpumaina kopīga mērķa īstenošanā.

Mara pārcēla gleznu tuvāk studijas durvīm, uz molberta palika tukšs dēlis ar atvērtām skavām. Večas klēpis bija tukšs, rokas turēja vairs tikai skrandas, nevis radījumu. Ema varēja apzvērēt, ka cauri briesmīgajai dunoņai galvā dzird raganas raudas.

Mums kaut kas jāiedzīvina, pirms Tenāns atgriežas, Met.

Šķiet, ka viņš ir stiprāks par Maru.

Dvīņi brīdi klusēdami vēroja, kā Mara ietin savus stikla darbus un liek tos kastēs uz salmiem.

Mums kaut kas jānokopē. To būs vieglāk iedzīvināt.

Tik un tā tas būtu jāuzzīmē. Bet mums nav ne papīra, ne zīmuļu.

Ema nikni palūrēja uz brāli.

Tāpēc mēs padosimies?

Mara un Tenāns kopā bija ļoti stipri, viņu dēļ Renards bija komā, un viņi bija kaut ko nodarījuši Saimonam. Bet Ema zināja, ka mamma noteikti gribētu, lai viņi atrod izeju no šīs sarežģītās situācijas. Viņa negribētu, ka bērni padodas.

Mets sāka smieties. Man patīk, kad tu domā kā mamma.

"Par ko tu smejies?" Mara jautāja, pārtraukdama pakošanu. Viņa pārlaida skatienu telpai, acīm redzami baidīdamās, ka dvīņi viņai aiz muguras atkal kaut ko iedzīvinājuši.