Dobā zeme

Pa atvērtajām durvīm studijā ieplūda zivju un jūraszāļu smarža. Mets cieši skatījās uz Abatijas ziemeļu torni un neiztrūkstošo kaiju baru uz balustrādēm, viņš redzēja divus Abatijas karogus, kas plīvoja vakara vējiņā. Un viņam prātā iešāvās doma.

Tenāns atgriezās. Dvīņi dzirdēja ārpusē uz akmens plāk­snēm viņa solus. Ema saspringa. Mets izslējās sēdus.

Tenānam rokās bija hermētisks alumīnija cilindrs, kādos mākslinieki parasti glabāja neierāmētus audeklus, lai tos nesabojātu. Dvīņi apjukuši skatījās uz cilindru. Mamma bija iedevusi to Vaioletai, kad viņi bēga no Londonas dzīvokļa. Kāpēc tas ir šeit?

Ko Mara bija teikusi? Torīt, kad jūs bēgāt no Londonas, Bleika mājā Rafaela terasē atrada kaut ko svarīgu. Viņai nevajadzēja pārāk piepūlēties, lai atņemtu to vecajai sievietei.

Vaioletai. Tobrīd viņa to līdz galam nenovērtēja, un, godīgi sakot, mēs arī ne…

Ema juta, ka mute ir pavisam izkaltusi, un viņa paskatījās uz brāli.

Sagatavojies, Ema.

SEŠDESMIT CETURTA

Tiklīdz Tenāns pārlauza biezo vaska zīmogu un izņēma cieši sarullēto audeklu, Mets saprata, kas tas ir. Doma par bēgšanu acumirklī atvirzījās otrajā plānā.

Tajā gleznā ir sasaistīts tētis, Erna! Varu derēt, ka viņi grib, lai mēs viņu kaut kā atbrīvojam. Vai tu viņu jūtif Vai kaut ko dzirdi? Kaut ko jūti?

Erna tikko manāmi nogrozīja galvu, kamēr brālis pūlējās saval­dīt satraukumu. Neko.

Tenāns pienesa audeklu pie molberta, no kura pirms brīža bija noņemta "Ragana ar laumu bērnu", un bijīgi nofiksēja visus četrus stūrus ar skavām. Pagriezuši muguras bērniem, abi pieaugušie stāvēja gleznas priekšā, it kā tā būtu relikvija uz reliģiska altāra. Viņi stāvēja tik ilgi, ka dvīņi jau domāja cerēja ka būs viņus aizmirsuši.

Audekls bija skolas bloknota lielumā, bet tajā attēlotais dēmons bija patiešām briesmīgs. Ķermenis trīs vīru augumā, zem sarkanās, zvīņainās ādas izspiedušies visi muskuļi un skelets. Mets domāja, ka tas izskatās pēc anatomiska ķermeņa zīmējuma bez ādas. Ema domāja, ka tas ir vienkārši šausmīgs.

Tenāns joprojām stāvēja ar muguru pret dvīņiem. "§ī ir Dankana Foksa darba "Iekšējais dēmons" kopija, kuru gleznojusi jūsu māte."

"Fokss bija izcils deviņpadsmitā gadsimta animare. Viņš apgalvoja, ka šis bijis pirmais briesmonis, kuru viņš redzējis Dobajā Zemē."

Mets un Ema noelsās. Maras acis nebija nekādas izteiksmes.

"O, jā. Fokss atrada Dobo Zemi," Tenāns murmināja. Viņš priecājās par iespaidu, kādu atstāj uz dvīņiem, un glāstīja briesmoņa seju gleznā. "Biedējošs radījums, vai ne? Nav brīnums, ka Fokss sajuka prātā."

Mets paskatījās uz Emu. Tu taču teici, ka Doba Zeme ir leģenda!

Ema norija siekalas, viņa bija pārāk satriekta, lai atbildētu. Abi domāja par dīvaino dzeltenzaļi melno zīmējumu, kuru viņiem bija atsūtījis Arturs Samerss, Mets atcerējās gleznu pagrabā. Zaka datorā viņi bija atraduši skaidrojumu, ka gleznā attēlota "ieeja mītiskā šķīstītavā"…

Abi pieaugušie atkāpās no gleznas un piegāja pie būra. Dvīņi no visa spēka pūlējās sakopot pēdējās pašcieņas paliekas, lai gan rokas bija sasietas un galva spiedās pret būra griestiem.

"Kad bijāt pavisam mazi, jūsu māte ieslēdza jūsu tēvu šajā gleznā," Mara teica. "Izmantojiet savas ievērojamās spējas un atbrīvojiet viņu."

"Kāpēc mamma tā rīkojās?" Ema jautāja, balss mazliet aizlūza.

"Jo jūsu māte neatbalstīja jūsu tēva nākotnes redzējumu," Tenāns atbildēja.

Pēkšņi būris sāka grabēt, Ema nokrita uz ceļiem. Mets pieķērās pie restes, lai noturētos kājās. Tā pārvērtās par čūsku, šņāca un spļāva indi, viņš atrāva roku un nikni paskatījās uz Emu.

"Vai tu to dari?"

"Es nezinu," Ema iesaucās, skatīdamās uz audeklu. "Varbūt. Man bail no tās gleznas."

Studijas grīda zem būra drebēja, locījās un plaisāja, un dvīņi iekrita milzīgā spraugā.

"Tu teici, ka esi viņu savaldījusi!" Tenāns auroja. "Ved abus šurp."

Izrāvusi dvīņus no sabrukušā un nekam nederīgā būra, Mara pārgrieza saites un pievilka abus pie molberta. Dvīņi instinktīvi sadevās rokās.

"Jūsu tēvs, Mara un es atjaunojām Dobās Zemes biedrību uzreiz pēc jūsu dzimšanas," Tenāns klusi teica, "jo mēs, tāpat kā Dankans Fokss, ticējām, ka Dobā Zeme pastāv. Mēs sapratām, ka loti varens animare un sargs kopā var atvērt Dobo Zemi. Tomēr atšķirībā no Foksa, kurš gribēja pasargāt pasauli no briesmoņiem Zemes vidū, mums ir vērienīgākas ieceres." Tenāna sejā parādījās gandrīz jūsmīga izteiksme, kad viņš sāka runāt rindas, kuras dvīņi atcerējās no uzraksta uz Artura Samersa atsūtītā zīmējuma. "Mūsu dēliem un meitām, lai jūs nekad neaizmirstu, ka iztēle ir īsta un mūžīga. Šī ir Dobā Zeme."

Erna cieši skatījās uz mammas darināto "Iekšējā dēmona" kopiju, kas bija nostiepta uz molberta. Viņa vēl nekad mūžā nebija redzējusi tādu radījumu, kāds bija attēlots gleznas centrā tas bija briesmīgs, kaulains un zvīņains. "Mamma ieslēdza tēti gleznā, lai viņš atrod Dobo Zemi?"

Tenāns pieliecās ļoti tuvu Emai. "Tava māte ieslēdza viņu šajā gleznā, lai viņš nevarētu atrast Dobo Zemi!"

Palīgā!