Dobā zeme

Acumirkli Emai šķita, ka Zaks ir atgriezies studijā. Viņa bija pārliecināta ja pagriezīsies, ieraudzīs viņu. Taču viņa te nebija. Balss skanēja tikai viņas galvā.

Zaks ir briesmās. Mums jātiek laukā.

"Jums jāatbrīvo tēvs no šīs gleznas, lai biedrība var īstenot savu mērķi," teica Tenāns, acīm nikni dzirkstījot. "Jūsu tēvam jāatrod Dobā Zeme, un pēc tam jums tā būs jāatver."

Viņš ir jucis, Met.

Metam vajadzēja koncentrēties, lai viņi tiktu prom. Viņš atkal uzmeta skatienu Abatijas karogiem.

"Ja gribat atkal satikt Saimonu vai savu māti," Tenāns piebilda, "jūs darīsiet, ko mēs liekam."

"Bet mēs nezinām kā!" Ema gaudās.

"Koncentrējieties. Sajūtiet saikni ar tēvu…"

"Labi, mēs to varam," Mets viņu pārtrauca. Viņš saspieda māsas plaukstu. Uzticies man un iztukšo iztēli, Ema.

Apjukusi Ema klausīja brāli, tēli un emocijas šāvās laukā no viņas galvas kā spožas gaismas un košu krāsu stīgas. Dažus mirkļus tie piepildīja studiju, tad tikpat ātri eksplodēja neskaitāmās dzirkstelēs kā no kvēlojošām oglēm ugunskurā un izdzisa. Prātā iešāvās mātes balss. Arī to viņa izdzina telpā.

"Labi," Tenāns teica un atslāba. "Tev jānomierina prāts. Vai tagad esi gatava?"

Dvīņi pagriezās ar muguru viens pret otru un saspieda kopā plecus. Tenāns un Mara sadevās rokās, tik tikko valdīdami satraukumu. Audekls uz molberta pulsēja, briesmoņa zvīņainās rokas raustījās.

Taču Mets vārdu vietā sūtīja Emas prātā līnijas, līkločus, punktus, melnus, baltus un sudraba klekšus. Meta balss ritma vietā Ema pieņēma attēla faktūru un apjomu. Teikumu vietā Ema ļāva veidoties attēlam.

Pēkšņi izklausījās, it kā ārpusē darbotos helikopters. Mara apjukusi paskatījās augšup, jo kaut kas pilnīgi aptumšoja loga vitrāžu. Audekls bija nomierinājies, jo Mets bija novirzījis iztēli uz Emas prātu. Nebija ne mirdzuma, ne krāsu uzliesmojumu, ne radošās enerģijas… ne Malkolma.

"Kaut kas nav labi," Tenāns sacīja.

"Izskatās, ka viņi ieslīguši transā," Mara teica, balsī skanēja satraukums. Viņa saķēra Meta delnas locītavu, lai izmērītu pulsu.

Dvīņi bija aizvēruši acis, saspieduši kopā galvas, sirdis sitās vienā ritmā, prāts radīja vienā elpā.

"Vajadzēja izdoties!" Tenāns iebļāvās, mezdamies uz priekšu.

Taču nekur tālu viņš netika. Izsizdams vitrāžu, studijā iebruka majestātisks balts briedis ar platiem sudraba ragiem, tas nolaidās uz dvīņu būra un saspieda to zem kājām.

"Peritons!" Mara noelsās.

Tenāns pārsteigumā nespēja pakustēties. Dvīņi strauji atvēra acis. Dažus mirkļus viņi godbijīgi raudzījās uz savu animāciju. Tad Mara dusmās iebrēcās un metās pēc caurules gabala, kas mētājās blakus viņas kastēm, Tenāns tajā pašā mirklī ķēra pēc sava bloknota. Taču ne Tenāns, ne Mara nekustējās pietiekami ātri.

Šķita, ka Peritons uzminējis viņu nākamo kustību. Tas no­lieca milzīgos baltos ragus, aizāķēja ar tiem tuvāko kasti un svieda to pāri telpai. Kaste trāpīja abiem, Tenāna bloknots aizlidoja pa grīdu, un pār viņiem nolija krāsainu stikla lausku lietus.

Dvīņi pieskrēja pie Peritona. Salicis kopā plaukstas, Mets uzcēla Emu zvēram mugurā un pēc tam uzrāpās arī pats. Zvērs paspēra vienu, divus, trīs soļus un izlidoja laukā pa izsisto logu.

"Zemestrīci, lai tiekam laukā no būra, tu labi uzrīkoji, Erna," Mets kliedza pret vēju. "Taču bez čūskas es būtu varējis iztikt."

SEŠDESMIT PIEKTĀ

Tenāns noskatījās, kā Peritons iznes dvīņus pa izsisto vitrāžas logu, izsvaidīja uz visām pusēm virsū sakritušās būra atlūzas un stikla lauskas un mežonīgi iekaucās. Viņš ar spērienu apgāza molbertu, Mara nometās četrrāpus uz grīdas, lai paceltu audeklu ar Foksa dēmonu, pēc tam viņš izvilka no piedurknes bloknotu un, soļodams uz priekšu un atpakaļ, vicināja to gaisā kā ieroci.

"Malkolms nav ieslēgts šajā gleznā, un dvīņi to juta. Sendija droši vien izgatavojusi vēl vienu kopiju…"

Pirmo reizi Tenānam iešāvās prātā, ka varbūt godkāre aptumšojusi spriestspēju. Sendija visu laiku bijusi viņam soli priekšā.

Mara iespieda audeklu viņam rokās un atkāpās. Tenāns cieši skatījās uz attēlu. Dēmona koraļļkrāsas āda bija zvīņaina un bakurētaina, muskuļi un kauli skaidri redzami, kailajā galvā bija dziļi iegrimušas plānprātīgas acis. Ja Malkolms nebija ieslēgts šajā gleznā, kur tad bija īstā kopija? Sakvojāžā…

"Es dzīšos pakaļ dvīņiem," Mara teica. Viņa jau grasījās likt audeklu atpakaļ cilindrā, kad Tenāns satvēra viņu aiz rokas un apturēja.

"Pagaidi," viņš klusi teica. "Man ir labāka doma. Sūtīsim viņiem pakaļ Foksa dēmonu."

Peritons graciozi piezemējās un nolaida Metu un Ernu zemē uz klinšu atseguma Era Minas Mūka līci.

"Kā tu domā, cik ilgi mūsu animācija dzīvos?" Ema jautāja, godbijīgi glāstīdama zvēra spārnus.

"Es nezinu. Es nevaru iznīcināt skici, jo mans zīmēšanas bloknots bija tava iztēle," Mets atbildēja. "Viņš šķiet citādāks nekā mūsu parastās animācijas, vai ne? Varbūt viņš dzīvos… mūžīgi."