Dobā zeme

"Mums nepietiek laika, lai nogādātu visus drošībā," Mets klusi teica, skatīdamies uz smagi ievainotajiem Vonu un Zaku.

Zaks mēģināja tumsā kaut ko pateikt zīmju valodā. "Ejiet! Rāpieties augšā un slēpieties alā. Ja tuvojas Tenāns un Mara, viņi meklēs tieši jūs abus."

Ema paskatījās uz Zaku. Ziņu sūta tavs tētis, vai ne?

Zaks pamāja ar galvu. Es ceru.

"Viņam taisnība, Ema. Jārāpjas augšā," Meta acis bija apsārtušas, bet Emai no pūliņiem apslāpēt asaras smeldza krūtis.

Mēs nevaram tevi pamest, Zak.

Jums tas jādara.

Mets piecēlās, saķēra Ernu aiz rokas un vilka māsu tuvāk plaisām, kas veidoja pakāpienus uz viņu slēptuvi.

"Pagaidi!" viņa iekliedzās un izrāvās.

Viņa atkal izvilka no kabatas ogles stienīti un uz nomaļa sienas laukuma aši uzskicēja lielu melnu segu. Mets bez teikšanas pārklāja segu pāri Zakam un Vonam, nomaskēdams viņus alas tumsā no iespējamajiem vajātājiem.

Bākas stars zibināja vienu un to pašu vēsti.

Slēpieties.

Slēpieties.

Slēpieties…

SEŠDESMIT SEPTĪTĀ

Kad Saimons atvēra acis, pagāja dažas minūtes, līdz viņš, mocīdamies šausmīgās galvassāpēs, sakopoja domas. Ar Maru kaut kas notika. Saimons juta viņas sakāpinātās emocijas, bet nespēja tās nošķirt naids, izmisums, satraukums, atriebības alkas, sāpes… Kas notika?

Piecēlies sēdus, viņš saprata, ka viņam ir basas kājas un mugurā joprojām ir pidžama. Rokas bija sasietas aiz muguras, un viņš sēdēja reindžrovera aizmugurējā sēdeklī. Piespiedis pieri pie aukstā stikla, Saimons paskatījās laukā. Bija tumšs, un viņš bija mežā.

Kā viņš te bija nokļuvis? Nešķita, ka viņš būtu ievainots. Fiziski nekas nekaitēja, tikai ļoti slāpa.

Viņš atcerējās, ka torīt bija pamodies agri, varbūt pat nakti. Maras istabā skanēja dusmīgas balsis, bet viņa nebija teikusi, ka gaida ciemiņus. Saimons atcerējās, ka bija gājis pa gaiteni uz Maras istabu, un viss.

Saimons centās izvilināt no atmiņas, kas bija noticis, kad viņš nokļuva Maras istabā, bet nespēja. Ikreiz, kad viņam šķita, ka ir noķēris tēlu, un mēģināja to izmānīt laukā, tas rāvās atpakaļ tumsā.

Ticamākā versija tas, kurš bija savainojis Renardu un aizvedis Sendiju, atgriezies Abatijā un viņu sazāļojis. Pāris, kuru dvīņi bija noķēruši plūstošajās smiltīs?

Saimons sasietām rokām pasniedzās pāri reindžrovera priekšējā sēdekļa atzveltnei un atvēra vidējo nodalījumu. Atradis savu Šveices armijas nazi, viņš atlieca vismazāko asmenīti un pārgrieza plastmasas savilcēju, kas saistīja delnu locītavas. Pēc tam viņš pārrāpās uz priekšu un nospieda starteri.

Nekā. Akumulators bija tukšs.

Maras emocijas kļuva arvien spēcīgākas un biedējošākas, to intensitātē Saimonam sāka aizmigloties skatiens. Ja viņam neizdosies atgriezties Abatijā un viņai palīdzēt, viņš pats drīz nespēs pakustēties. Un šoreiz nebija dvīņu un Zaka, kas palīdzētu atgriezties mājās.

Viņš ieskatījās telefonā iebūvētajā kompasā, lai zinātu, uz kuru pusi iet, un ieraudzīja garo neatbildēto ziņu virteni no Zaka, sākot no agra rīta līdz pat nepilnu stundu nesenām. Pietika izlasīt pēdējo izmisīgo vēsti, lai saprastu, ka bērni nokļuvuši briesmās.

Saimons izlēca no mašīnas un metās cauri mežam.

Saimons sasniedza Abatijas mūrus aizelsies un asiņojošām pēdām. Maras trakojošo emociju dūriens nospieda viņu ceļos. Kad sāpes mitējās, Saimons gar mūri aizgāja līdz pagalmam un patvērās stallī.

Pārlaidis skatienu Abatijai, viņš redzēja, ka virtuvē spoži spīd gaisma, bet tā ir tukša. Pārējā teritorija, izņemot Maras studiju, grima tumsā. Viņas skaistā loga vitrāža karājās rāmī, sašķaidīta gabalos.

Zaka pētlčjā ziņā bija teikts, ka dvīņus sagūstījusi Mara un kāds Tenāns droši vien vīrietis no plūstošo smilšu akača, viņš domāja. Saimonam bija ļoti grūti to aptvert. Kā Marai bija izdevies viņu tik ilgi muļķot? Viņa droši vien gadiem ilgi slēpusi patiesās jūtas. Viņš lasīja tālāk. Meta animācija bija palīdzējusi Zakam bēgt, un viņš bija ceļā uz Era Minu, lai sauktu palīgā Vonu. Vons! Kad tad viņš bija atgriezies salā? Saimonu māca grūtsirdība par Maru, un viņu biedēja šis Tenāns, bet, izlasījis par Vonu, viņš mazliet nomierinājās. Vons bija krietns cilvēks.

Saimons gar mežmalu aizskrēja līdz laivu šķūnim. Uzrāpies uz piestātnes, viņš pamanīja stāvu talārā ar kapuci. Tas stāvēja Era Minas torņa gaismā. Tenāns, viņš domāja. Kurš gan cits.

Saimons juta, ka kapučainis grasās kaut ko iedzīvināt. Ne dvīņi, ne Zaks neatbildēja uz telefonu. Viņam bija jāpaziņo bērniem, ka tuvojas kas ļoti slikts… pirms bija par vēlu.

SEŠDESMIT ASTOTĀ

Dvīņi rāpās ātri, atspiedušies uz rokām, viņi uzvilkās uz dzegas un ievēlās velvētajā telpā. Mets pavilka lampas auklu. Pagāja daži mirkļi, līdz acis aprada ar gaismu, bet pēc tam viņi saprata, ka slēptuve izskatās gluži tāpat kā pirms pāris stundām, kad viņi to atstāja. Tātad, spriežot pēc Vona ievainojumiem, viņam uzbruka, kad viņš jau bija izlīdis no alas. Mets piegāja pie dīvāna, nometās ceļos un paskatījās pagultē.

"Ko tu dari?"

"Sekoju nojautai."

Sakvojāžs bija aizbāzts aiz dīvāna kājas. Mets to izvilka laukā.