Dobā zeme

"Kā tu zināji, ka tas ir tur?" Ema izbrīnīta jautāja.

"Es izdomāju, ka droši vien Vons to viņnakt izvilka no malkas kaudzes. Viņš bija vienīgais, par kura atrašanās vietu mēs neko nezinājām. Mara tomēr nebija tikusi tam klāt," Mets atbildēja. Viņš cieši skatījās uz brūno ādas somu. "Un kur citur viņš būtu to licis? Šeit jau nav neviena skapja."

"Vajadzēja to atvērt jau pirms vairākām dienām," Ema teica.

Taču viņi vēl nepaspēja uzlauzt atslēgu, kad nodzisa gaisma un ala iegrima pilnīgā tumsā.

"Kāds laikam pārgriezis…"

Nerunā. Tas var mūs nodot. Pabāz sakvojāžu zem dīvāna, un sameklēsim sev slēptuvi.

Jā. Varbūt iesim katrs uz savu pusi?

Noteikti.

Mets uz steķu galda sataustīja bloknotu un pildspalvu un pabāza to zem T krekla. Pēc tam pakāpās uz dīvāna un uztrausās apmēram sešas pēdas augstāk, kājām pa priekšu ieslīdēdams tunelī, kuru bērni bija atklājuši pirms vairākiem mēnešiem, bet vēl nebija izpētījuši. Ema cauri tumsai metās uz pretējo kaktu un uzrāpās uz dzegas, kas bija izcirsta klints iedobē.

Viņi gaidīja.

Kā tu domā, vai Peritons vēl ir laukā?

Būtu uzjautrinoši redzēt zvejnieku sejas, ja viņš tur vēl ir.

Ema priecājās, ka brālis cenšas novirzīt viņas domas no situācijas, kurā viņi bija nokļuvuši. Pilnu alu ar viņas bailēm viņiem šobrīd vajadzēja vismazāk.

Alas tumsa Emai netraucēja tik ļoti kā mitrums. Viņa juta, ka tas sačirko matus, izspiežas cauri zābaku zolēm un iesūcas muguras muskuļos. Viņa mazliet sakustējās un mainīja pozu uz klints iedobē izcirstās dzegas. Tas nelīdzēja.

Ema šaubījās, vai vēl ilgi spēs palikt šajā vietā. Ceļi sāpēja, un kāju pirksti bija kļuvuši nejūtīgi no aukstuma un mitruma.

Kā tu domā, vai viņš drīz būs klāt? Man ļoti salst.

Drīz, Ema. Es jūtu.

Plakanekrāna televizors uz steķu galda eksplodēja apdul­linošas zilas gaismas lodē. Nolija plastmasas un stikla lausku lietus. Apmēram pusminūti gaisma spoži dega, tad zaudēja spēku un izdzisa. Drīz tikai baltu dzirksteļu šaltis kā uguņošanas raķetes šāvās laukā no kontaktligzdām, vadiem un pagarinātājiem, kuriem alā bija pievienotas visas elektroniskās ierīces. Kad dzirksteles un zilā gaisma nodzisa, caur datora ekrānu galda vidū izšāvās briesmoņa dūre.

Mets gandrīz saļima no Emas šausmām.

Tas ir dēmons no gleznas!

Dēmona dūre lēni atvērās un izstaipīja pirkstus. Apakšdelms bija briesmīgs, muskuļi un dzīslas tik skaidri izteikti, it kā būtu atveidoti mālā. Tas nokrakšķināja pirkstu kauliņus. Citu. Pēc. Cita.

Kā tas… var izlīst no datora?

Tiešām ? Tas tevi šobrīd uztrauc? Mums piemīt citiem neaptveramas spējas. Zaks ir ievainots, jo viņam uzbruka nolādēta glezna. Bet tu gribi zināt, kā briesmonis var izlīst no datora?

Neuzbrūc man. Met. Man bail, un tu nemaz nepalīdzi!

Sastinguši aiz bailēm savās paslēptuvēs, viņi vēroja, kā dēmona smailie nagi grābsta un skrāpē galdu tādā niknumā, ka ceļā patrāpījusies datora klaviatūra aizlidoja pa gaisu kā raķete.

Slēpies!

Mets juta, ka smadzenēs eksplodē paša sauciens māsai, acu dobumi skaudri iesāpējās. Klaviatūra sašķīda pret klinti turpat virs viņas galvas.

Briesmoņa rokai beidzot bija izdevies satvert galda malu. Apakšdelma muskuļi vibrēja, kad tas izstīvēja cauri zilā gaismā dzirksteļojošajām un šņācošajām datora ekrāna paliekām lempīgu plecu, kas bija piecreiz lielāks par jebkura normāla cilvēka plecu.

Vai varam viņu apturēt, pirms tiek tālāk ?

Mets ar prieku izpildītu dvīņumāsas lūgumu, paķertu stikla lausku un cirstu, un cirstu, līdz tas draņķis pārvērstos suši, bet… Viņš pārtrauca domu, atcerēdamies, ka ari māsa prātā dzird viņa domas.

Jābēg, kamēr vēl varam.

Viņiem uzbruka pretīgas smakas vilnis. Viss briesmoņa plecs jau bija ticis ārā, un nu izspiedās ari galva. Acis šaudījās tumsā. Nāsis trīsēja. Tas ošņāja gaisu, pagrieza galvu uz Emas pusi un ošņāja atkal. Melna rāpuļa mēle pāršāvās pāri saplaisājušajām lūpām. Ausis izskatījās kā sikspārņa spārni, kas pieklāvušies galvai, un, kamēr tas raustījās un gaudodams spraucās laukā no datora, kļuva redzami visi mugurkaula skriemeļi.

Tas notupās uz galda malas.

'Sveicināti, mes chers."

Tā bija Tenāna balss.

"Bēdz, Erna!" Mets iebrēcās.

SEŠDESMIT DEVITA

Ema nolēca no savas dzegas. Bet, piezemējoties uz apsū­nojušās akmens grīdas, kājas paslīdēja, viņa nokrita uz gurna un sāpēs ievaidējās. Dēmons apcirtās riņķī, snaikstlja galvu no vienas puses uz otru un berzēja zvīņainās plaukstas. Izeja bija aizšķērsota. Bet briesmoņa zvīņas izstaroja animācijai raksturīgo auru, tāpēc Ema redzēja labāk nekā pirms dažām minūtēm.

Izskatījās, ka Mets atmuguriski rāpjas pa savu tuneli. Ema paķēra datora ekrāna lausku un svieda to kā lidojošo šķīvīti. Dēmons pacēla ķetnu, saķēra lausku un saspieda pret savu zvīņaino ķermeni. Tas spēra soli tuvāk Emai, tad vēl vienu. Ema iespruka zem steķu galdiem un rāpoja uz alas pretējo malu.

Viņa nekustējās pietiekami ātri.