Dobā zeme

"Tenāns," Mara šņukstēja. "Es domāju… es domāju, ka esam sabiedrotie. Es domāju, ka palīdzam viens otram. Es to darīju tikai Malkolma dēļ."

Saimons bija šausmās. "Tenāns tevi tā ieslēdza?"

"Viņš ir ļoti spēcīgs animare, bet nav pietiekami stiprs, lai viens pilnībā ieslēgtu cilvēku."

Saimons turēja otru Maras roku. Viņa pieskāriens acumirklī nomierināja sievieti. Un tas savukārt mazliet remdēja Saimona sāpes. "Bet ko Tenāns grib?"

"Viņš grib, lai Malkolms atgriežas. Mēs domājām, ka viņš ir ieslēgts tajā Foksa gleznas kopijā un ka tikai dvīņi spēj viņu atbrīvot."

Maras ķermenis atkal raustījās šņukstos. Saimons aizvēra acis, pūlēdamies sakopot spēkus, lai nomierinātu savu animare. Tas bija grūti. Maras izmisums kāpa no dvēseles dzīlēm, kurās bija daudz žults, rūgtuma un dusmu.

"Kāpēc tu to darīji, Mara? Kāpēc darīji pāri Metam un Ernai?"

Viņas acis iedzalkstījās. "Jo es mīlu Malkolmu. Mīlēju viņu, vēl pirms uzradās Sendija. Viņa dēļ esmu gatava uz visu. Viņš grib, lai izmantojam dvīņus…"

"Pat Malkolms nekad nedarītu pāri pats saviem bērniem!" Saimons iebilda.

Mara veltīja viņam saltu skatienu. "Bērni kopš dzimšanas Malkolmam bija tikai līdzeklis, lai sasniegtu mērķi. Viņš ticēja: kad dvīņi būs vecāki un stiprāki, tie pavērs durvis uz Dobo Zemi. Tāpēc Sendija viņu apturēja. Mēs zinājām, ka viņa tam kaut ko nodarījusi, taču tikai pirms dažām nedēļām sapratām, ko tieši."

Saimons vairs nedrīkstēja ilgāk tērēt laiku ar Maras sāpēm.

"Mara," viņš teica, sakopodams pēdējās sarga spēju pa­liekas. "Iedzīvini kaut ko, lai es tieku uz Era Minu. Kad atgriezīsimies, dvīņi atbrīvos tevi no gleznas." Viņš atrada uz grīdas pie krāsns papīra skrandu un ielika to kopā ar flomāsteru Marai klēpī. "Tūliņ pat zīmē!" viņš pavēlēja. "Varbūt jau ir par vēlu."

SEPTIŅDESMIT PIRMĀ

Kritiens nebija augsts, taču piezemēšanās smaga. Ema bija sekojusi Metam tik cieši, ka tad, kad viņi tuneļa otrā galā izripoja laukā, māsa uzkrita viņam virsū. Viņa ķermenis gan mazināja triecienu, taču brēciens liecināja, ka viņa salauzusi brālim roku. Viņš apvēlās uz sāniem, sagrābis elkoni, un sāpēs saviebās.

"Man sāpēja."

Ema novilka savu sporta kreklu, sasēja tā piedurknes Metam aiz muguras un izveidoja improvizētu cilpu, kurā iekārt Meta roku. Viņa uzmanīgi iekārtoja brāļa roku virs kapuces, tādējādi mazinot slodzi ievainotajai vietai.

"Kur mēs esam?" viņa drebošā balsī jautāja.

Mets baidījās, ka sāks raudāt, ja ierunāsies.

Tieši virs galvas tuneļa galā, pa kuru viņi bija izkrituši, blāzmoja dzeltenīga gaisma. Dēmons joprojām bija tunelī, mēle šaudījās tukšajā gaisā, atstādama tumsā gaismas sliedi.

Tenāns mēģina saprast, kur mēs palikām.

Mēs nedrīkstam nodot savu atrašanās vietu ar gaismu.

Cik klusu vien spēdami, dvīņi kāpās atpakaļ, līdz atspiedās pret alas auksto sienu.

Noslēgsim šo tuneļa galu un iesprostosim viņu sienā.

Tāpat kā bēgot no Londonas. Padod man papīru un pildspalvu.

Man to nav. Droši vien pazuda kritienā.

Erna ar rokām pa apli taustīja zemi, stiepdamās prom no sienas tik tālu, cik vien uzdrīkstējās, mēģinādama atrast blok­notu un pildspalvu. Virs galvas tuneļa galā izlīda dēmons, tas grozīja galvu, kā novērtēdams labāko brīdi, lai mestos virsū laupījumam.

Ogle, ar kuru zīmēji segu. Vai tā tev vēl ir? Varam zīmēt uz sienas.

Uzplaiksnīja zeltaina gaisma dēmons lēca. Tas piezemējās četrrāpus alas vidū. Kad viņš izslējās pilnā augumā, zvīņainās ādas mirdzums izgaismoja visu kambari.

Dvīņi noelsās. Sienu dēmonam aiz muguras no augšas līdz lejai klāja šokējošs alu zīmējums divgalvains elles suns, tāds pats kā lietus noteku rotājumi Abatijā.

Viņi bija atraduši Solona alu.

Viņi bija izmantojuši Renarda stāstus par mūka jauno mācekli, kurš bija izglābis klosteri no vikingu uzbrukuma, kā pamatu savai izrādei tūristiem Ohinmērnā. Un nu viņi bija šeit.

Dēmons sāka kārpīties un skrāpēt alas grīdu kā vērsis pirms uzbrukuma.

Tad tas klupa viņiem virsū.

Erna sažņaudza brāļa roku un cieši aizmiedza acis. Mets sargājot aizstājās priekšā māsai. Taču dēmons gaisā eksplodēja, tas sašķīda neskaitāmos spožos vara krāsas lādiņos, kas rikošetā atlēca no alas sienām un nobira pār dvīņiem biezā sarkanu putekļu kārtā.

Ema drebot ar delnas virspusi noslaucīja animācijas paliekas no sejas. "Kas notika?"

"Kāds laikam iznīcināja Tenāna zīmējumu," Mets teica. Viņš juta nelabumu, roka šausmīgi sāpēja.

Ema apstaigāja alu, izmantodama iespēju uzsprāgušā dēmona kvēlojošo atlieku gaismā izpētīt, vai sienās nav kāda eja vai sprauga, pa kuru varētu tikt laukā. Viņa apstājās pie bareljefa, pirksti taustīja divu milzu suņa galvu dziļi iegrebtās līnijas.

Tiklīdz viņa savienojās ar bareljefu, galvas rūkdamas izšāvās laukā no sienas un nikni šņakstināja zobus. Rokai cauri izskrēja elektrisks lādiņš, un viņa atmuguriski nokrita uz grīdas.

Ema satriekta cēlās kājās. Suns atkal bija pamiris.

"Met, vai tu redzēji?"

Viņa pagriezās pret brāli un iekliedzās. Viņš bija paģībis. Trieciens bija izšāvies cauri ne tikai viņas, bet arī Meta ķermenim. Un, jau tāpat būdams vārgs, viņš bija izslēdzies.