Dobā zeme

"Dobā Zeme ir sena leģenda, Ema. Mīts, viela vakara pasakām," Vons paskaidroja. "Leģenda vēsta, ka Zemes vidū ir tukšums, pārdabiska telpa, visu iespējamo dēmonu un briesmoņu ēnainā mājvieta. Bet daži tic, ka tā pastāv un nepavisam nav leģenda. Apmēram pirms simt piecdesmit gadiem skotu mākslinieks Dankans Fokss apvienoja bariņu [aužu, kas tam ticēja. Viņi nodibināja Dobās Zemes biedrību, kuras uzdevums bija sargāt Dobo Zemi, lai tajā ieslodzītie briesmoņi un dēmoni nemūžam neizkļūtu virszemē."

Ema iesmējās, nespēdama tam noticēt. "Tas ir vājprāts," viņa teica.

"Pareizi," Sendija stingri noteica. "Pilnīgs vājprāts, un tev nav par to jāuztraucas." Viņa atkal pievērsās Vonam. "Kamēr Renards ir dzīvs, viņš ir visspēcīgākais no mums. Abatiju un salu var padarīt neieņemamas, ja vajadzīgs. Renards zinās, kas darāms."

"Vai viņš zina, ka ieradīsieties?" Vons jautāja.

"Piezvanīju, kad gājām prom no dzīvokļa." Sendija apklusa. Kad viņa atkal ierunājās, balss aizlūza. "Viņš man pateica par Arturu. Zinu tev viņa rīcība nebija pa prātam, bet, nebijis Artura…"

"Arturs tevi izmantoja, Sendij," Vons viņu dusmīgi pārtrauca. "Viņš gan glabāja tavu lielo noslēpumu, lai kas tas būtu, taču izmantoja tevi, lai nopelnītu sev un saviem darba devējiem krietnu kaudzi naudas."

Sendija pēkšņi satvēra Emas roku. "Kur ir brālis?"

"Es nezinu," Ema atbildēja. "Pirms brīža vēl bija tepat."

Sendija metās zem virves un pēc mirkļa jau bija pūlī laukumā, panika žņaudza krūtis, un adrenalīns saasināja katru nervu. Met, lūdzu, lūdzu, kur tu esi?

Laukumā bija pārāk daudz cilvēku, lai pamanītu bērnu. Viņa apspieda šņukstu. Panika strauji pārauga šausmās. Viņai v.iirs nerūpēja sekas. Viņa iebāza roku somā un izņēma skiču Moknotu. Vajadzēja atrast Metu.

"Sendij, nē!" Vons brīdināja. "Apkārt ir pārāk daudz i ilvēku. Mēs viņu atradīsim."

Abi pieaugušie sauca Meta vārdu un jautāja visiem, vai nav redzējuši zēnu apdriskātā T kreklā. Neviens nebija redzējis. Ema vēroja notiekošo un koncentrējās.

Kur tu esi? Mamma ir pārbijusies.

Pie ielu muzikanta.

"Pēdējoreiz, kad viņu redzēju," Ema teica, improvizēdama, i ik labi vien spēja, lai nenodotu paņēmienu, kā to uzzinājusi, "viņš teica… es gribēju teikt, viņš klausījās vīrieti, kurš spēlē kaut ko līdzīgu vijolei."

"Čīgātājs," Vons noelsās.

Sendija metās cauri pūlim virzienā, kuru norādīja Ema.

Vons spiedās cauri drūzmai atpakaļ uz kafejnīcu, vilkdams I mu līdzi, bet smadzenēs vienlaikus sadūrās divas šausmīgas atskārsmes. Viņš bija atstājis sakvojāžu zem galda, un instinkts izrādījās nekļūdīgs ielu muzikants bija bīstams.

Vonu pārņēma atvieglojums, kad, pabāzis rokas zem gaida, viņš satvēra sakvojāža cietos ādas rokturus.

"Paliec te un turi to cieši, Ema."

Viņš iedeva meitenei somu un uzkāpa uz dzelzs krēsla, atsizdamies ar apakšstilbiem pret galdu un sagāzdams Meta atstātos sāls kalnus. Klienti pie blakus galdiņiem raidīja viņam dusmīgus skatienus. Daži pusdienotāji nolamājās. Kafejnīcas vadītājs un viesmīle brēca pie ieejas. Vons nelikās ne zinis. Pārlaidis skatienu laukumam, viņš pamanīja muzikantu laukuma vidū. Mets stāvēja viņam blakus.

Vons uzsvilpa Sendijai un norādīja ar roku. Sirdij joprojām dauzoties, viņš nolēca no krēsla, paķēra Ernu pie rokas un metās cauri ļaužu biežņai. Sendija jau bija tikusi līdz Metam, kurš centās izvairīties no viņas ciešā tvēriena un acīmredzamajām dusmām.

Muzikants nekur nebija manāms.

"Laid vaļā!" Mets šņāca. "Es nebiju apmaldījies, un neviens negrasljās mani aizvest!"

"Tu zini, ka mums draud briesmas, bet tik un tā aizklīdi prom!" Sendija kliedza.

"Tu nemaz nepamanīji."

Iejaucās Vons. "Paklau, Met, mamma tikai grib nogādāt jūs Skotijā sveikus un veselus. Šovakar. Savā un tava tēta vārdā es lūdzu vai palīdzēsi viņai?"

Izrāvies no Sendijas tvēriena, Mets uzmeta plecos mugur­somu un izslējās. Neko vairāk viņi no tā neizspiedīs.

Vons paņēma no Emas sakvojāžu. Taču, vēl neatdevis to Sendijai, jautāja: "Tu tiešām gribi to ņemt? Ja saturs nokļūs nepareizajās rokās, viņi var iznīcināt mūs visus."

"Var pienākt bridis," Sendija teica, paņemdama sakvojāžu, "kad tā saturs var izrādīties mana vienīgā drošības ķīla."

VIENPADSMITĀ

Sendija bija pametusi čemodānu dzīvoklī, tāpēc, Jūstonas stacijā gaidot Glāzgovas vilcienu, viņa šo to nopirka. Dvīņi pārguruši vilkās nopakaļ. Viņa cerēja: tiklīdz Mets ar Ernu niliņ pēc vilciena atiešanas būs nobaudījuši vēlas vakariņas nu ērti iekārtosies, bērni būs pārāk noguruši, lai gaidītu paskaidrojumus un atkal sāktu ķildoties.

Vismaz reizi Sendijas cerības attaisnojās. Mets un Ema jau sen gulēja, kad nakts vilciens aiztraucās garām Votfordai. Sendija iemiga pie Miltonkeinas.

Kā par brīnumu, pēc haotiskās dienas pārdzīvojumiem visi saldi gulēja un pamodās tikai dažas minūtes pirms vilciena iebraukšanas Glāzgovas centrālajā stacijā. Sendija bija nolēmusi doties uz Lārgsu ar autobusu, nevis īrēt mašīnu. Kamēr dvīņi nebūs nokļuvuši vectēva aizsardzībā, Sendija uzskatīja, ka drošāk būs sabiedriskās vietās, kur ir daudz cilvēku.