Dobā zeme

Tomēr viņa nebija paredzējusi, ka sevi pieteiks augusta karstums. Izskatījās, ka visi glāzgovieši spiežas autobusos un brauc uz jūrmalu.

Kad pirmais rīta autobuss aizbrauca bez viņiem, Sendijai beidzot izdevās dabūt vietas otrā autobusa augšējā stāvā. Mets izvēlējās pēdējo solu, ierāvās kaktā, iebāza ausīs austiņas un uzgrieza skaļāk iPod.

"Kā tu domā, vai tavs brālis tagad dusmosies uz mani visu atlikušo mūžu?"

"Varbūt tikai līdz divdesmit gadu vecumam," Ema atbildēja, piespiezdamās mammai. "Vai vectēvs priecāsies mūs redzēt?" "Viņš būs sajūsmā, Ema." "Kā tu zini?"

"Viņš bija ļoti noskumis, kad braucām prom." Noskumis uti ļoti, ļoti dusmīgs, Sendija domās piebilda. Dusmīgs, jo viņa veda dvīņus prom pret viņa kā vectēva gribu, un ļoti dusmīgs, ka nepakļāvās viņa kā sarga lēmumam. "Kāds viņš ir?" Ema jautāja. "Jūsu vectēvs? Viņš ir lielisks cilvēks." "Kāpēc tad mēs toreiz aizbraucām prom?" Sendija nebija īsti droša, ar ko sākt. "Kad jūs vēl bijāt pavisam maziņi, kaut kas notika, un tāpēc mēs ar jūsu vectēvu briesmīgi sastrīdējāmies."

"Vēl briesmīgāk, nekā tu strīdies ar Metu?" "Daudz, daudz briesmīgāk. Es jūsu vectēvam pateicu ko tādu, ko tagad ļoti nožēloju. Es ceru, ka viņš ir man piedevis." "Vai tu viņam atvainojies?"

"Vēl ne, Ema." Sendija aizvēra acis. "Bet es to darīšu."

Brauciens uz rietumiem bija patīkami vienmuļš. Kad autobuss uzrāpās Heilijbrejas virsotnē un skatienam pavērās, Ēršīras piekrastes ainava, Ema pielēca kājās, izrāva Metu no mūzikas klausīšanās un piespieda sejiņu pie loga rūts blakus brāļa sejai.

"O-ho! Gluži kā glezna, mamm!" viņa sauca. Emai bija taisnība.

Dienas vidus saulē Klaidas grīva izskatījās kā koši zila

Ii'iiic ar baltiem buru laivu punktiņiem, bet pie apvāršņa li* norobežoja rietumu salas Erana, Kintaira un Bjūta. Kā lio cietzemes nolauzts mozaīkas gabaliņš Lārgsas līci bija iri itinājusies Ohinmērnas sala klinšaina un zaļa, drīz tā būs \ iņu jaunās mājas.

Mets izslēdza iPod un aptina tam apkārt austiņas. Viņš ļublenza uz satriecoši skaisto jūras un salu ainavu. "Izskatās l'.ii laicīgi."

Sendija nespēja noturēties un sāka smieties.

Ik pusstundu divi prāmji veda pasažierus un transport­līdzekļus no Ohinmērnas uz Lārgsu un atpakaļ, līča vidū prāmji satikās. Kājāmgājēju rindā gaidīdami iekāpšanu prāmī, Mets un Ema nopētīja Lārgsas pludmali, pievērsdami uzmanību smiltīs satupinātajiem kioskiem, kuros netrūka krāsainu plud­males bumbu, milzīgu pūķu un pludmales rotaļlietu, kā ari visdažādāko gardumgardo saldējumu vafeļu trauciņos un citu vasaras kārumu. Abās Galvenās ielas pusēs rindojās suvenīru veikali, un kafejnīcas plīsa vai pušu no šortos un sandalēs tērptu klientu pieplūduma.

Metam ļoti gribējās saldējumu. "Nopirkšu un atgriezīšos, pirms rinda būs sakustējusies."

Sendija bažīgi paskatījās uz viņu.

"Skaties, mamm, kiosks ir tepat blakus," Mets teica. "Tu visu laiku mani redzēsi."

"Lūdzu, mammu. Tie tiešām izskatās… atspirdzinoši," Ema piebilda.

"Tu to nupat izlasīji uz izkārtnes! Labi. Bet es nenolaidīšu no tevis acis un, ja kaut uz mirkli novirzīsies no kursa, es tevi panākšu tik ātri…"

Mets paķēra no mammas plaukstas monētas un gar rindu devās prom. Pārlēcis pāri krasta nocietinājuma mūrītim, viņš skrēja uz tuvāko kiosku.

Sendija vēroja, acis nemirkšķinādama.

Ielas līkums pie prāmja piestātnes caurbraucošajai satiksmei bija slēgts, lai tūristu autobusi varētu ātri izlaist pasažierus un kājāmgājējiem būtu droši pulcēties, gaidot prāmi. Atpakaļceļā pie mammas un Ernas Mets ar saldējumiem negribēja lauzties cauri ģimenei ar zīdaiņiem, velosipēdiem un ratiņiem, tāpēc devās pa īsāko ceļu cauri mašīnu rindai, kas gaidīja prāmi, bet tieši tajā brīdī apkalpe pacēla drošības barjeru un sāka laist mašīnas uz prāmi.

Pēdējā brīdī pamanījis Metu, kravinieka šoferis spēji nospieda bremzes, un mašīna noslāpa, radot iespēju pežo un mini kūperam aizlīst viņam garām. Kravinieka šoferis par to nepriecājās. Viņš spieda signāltauri tik ilgi, ka Metam šķita tā ir iestrēgusi.

Mets pasniedza mammai un Ernai saldējumu. Turot pilošos konusiņus, visi trīs uzkāpa uz prāmja augstākā klāja un atrada brīvu vietu ar netraucētu skatu brauciena virzienā. Priekšā bija izstiepusies Ohinmērnas sala.

"Vai uz šīs salas dzīvo vēl kāds, izņemot mūsu vectēvu?" Ema jautāja.

"Jā, protams. Un vasarā to apmeklē daudz tūristu. Šajā salas pusē ir galvenokārt riteņbraucēju celiņi un pārgājienu takas, daudzas ved garām brīnišķīgām dzīvnieku un putnu mājvietām." Sendija jutās kā nekustamā īpašuma aģente, kam jāiesola bērniem visi nākamās dzīvesvietas labumi. Viņa cerē­ja, ka varēs tur palikt ilgi. Sendija negribēja, lai bērni zina, ka sala būs arī viņu cietums.

"Viens bruģēts ceļš ved salai apkārt, bet otrs to šķērso tieši pa vidu," viņa turpināja, kamēr prāmis pacēla rampu un tā aizvērās kā milzīgs žoklis. "Salas otrā pusē tieši pretī Abatijai ir burvīga pilsētiņa Sīporta. Bet foršākais ir tas, ka šai salai ir māsa mazāka saliņa, kas pieder jūsu vectēvam, un tajā ir milzums slepenu alu un senu drupu."

"Kā sauc mazo salu?" Ema jautāja.