Dzelzs papēdis

Klausītāji kļuva aizvien nemierīgāki un mulsāki, un prezidijā sēdošo sejas pauda aizvien lielākas izbailes un samulsumu. Sinī brīdī bīskaps Dikinsons piecēlās un ar derdzīguma izteiksmi sejā steigšus pameta prezidiju un zaļi. Bet bīskaps Morhauzs likās visu apkārtni aizmirsis, viņa acis skatīja tikai savu vīziju, un viņš turpināja:

—   O, manas māsas un brāļi, šī mana rīcība parādīja man iespēju uzveikt visas grūtības. Līdz šim es nebiju zinājis, kāpēc pasaulē ir karietes. Tagad es zinu. Tās ir tam nolūkam, lai tanīs varētu pārvadāt vārgos, sasirgušos un vecos, lai varētu parādīt godu tiem, kas zaudējuši pat kauna sajūtu.

Es nezināju, kāpēc ir būvētas pilis, bet tagad es zinu, kam tās der. Mēs pārvērtīsim baznīcu pilis par slimnīcām un patversmēm tiem, kas nomaldījušies neceļos un iet bojā.

Viņš apklusa uz ilgāku brīdi, savu domu pārņemts un noraizējies, kā tās labāk izsacīt.

—   Es neesmu cienīgs, dārgie brāļi, runāt ar jums par morāli. Esmu pārāk ilgi nodzīvojis kaunā un liekulībā, lai spētu līdzēt citiem. Bet tas, ko izdarīju ar šīm sie­vietēm, savām māsām, parādīja man, cik viegli uzejams istais ceļš. Tiem, kas tic Jēzum un viņu mācībai, nevar būt citu jūtu pret savu tuvāko kā tikai — mīlestība. Ti­kai mīlestība ir stiprāka par grēku, stiprāka par nāvi. Tāpēc es runāju uz bagātajiem jūsu vidū: jūsu pienākums ir darīt to, ko es esmu darījis un darīšu. Lai katrs, kam labi klājas, uzņem savā namā kādu zagli un izturas pret lo kā pret savu brāli vai kādu nelaimīgo un izturas pret to kā pret savu māsu, un tad Sanfrancisko nevajadzēs ne policijas, ne maģistrāta, cietumi tiks pārvērsti slimnīcās un noziegums izzudīs līdz ar noziedzniekiem.

Mums vajag atdot sevi pašu, nevis mūsu naudu. Mums jādara tas, ko darījis Kristus. Tā ir baznīcas misija šo­dien. Mēs esam tālu aizgājuši no tā kunga mācības, esam krituši grēkā pie saviem gaļas podiem, esam mamonu likuši Kristus vietā. Es labprāt vēlētos nolasīt jums kādu dzejoli, kur tas viss izsacīts. To uzrakstījusi kāda nomal­dījusies dvēsele, kam tomēr bijis gaišs skatiens.1 To ne­drīkst uztvert kā uzbrukumu katoļu baznīcai. Tas ir uz­brukums visām baznīcām, visu baznīcu greznībai un lep­nībai, baznīcām, kas novērsušās no tā kunga ceļa un pametušas viņa ganāmpulku. Klausieties:

Skan katedrālē sudrabbazūnes — Un godbijībā ļaudis ceļos slīkst; Kā dievu, acs ko tikko skatīt drīkst, Tur Romas svēto tēvu redzu es.

Kā priesterim tam tērps ir putu balts, Un purpurs viņu skauj kā karaļgods; Trim zelta vainagiem viņš vainagots. Tā soļo pāvests spožs un lepni stalts.

Pie tā caur gadsimtiem sirds aizzogas, Kas klīda viens gar ūdens klajumiem, Kam nebij miera, sirds kaut mūžam alkst.

«Ir lapsām alas, putniem mājvietas;

Man kājas asinīs no akmeņiem,

Un sāļš aiz asarām mans skopais vīna malks».

Klausītāji bija satraukti, bet mēmi. Tomēr bīskaps Mor­hauzs to nemanīja. Viņš turpināja savu domu:

—   Un es saku bagātajiem jūsu vidū un visiem bagā­tajiem: bargi jūs apspiežat tā kunga avis. Jūs esat ap­cietinājuši savas sirdis. Jūs esat noslēguši savas ausis pret tām balsīm, kas brēc visā zemē, — pret posta un bēdu balsīm, ko jūs negribat dzirdēt, bet kas jums būs reiz jādzird. Un tāpēc es saku …

Te H. H. Džonss un Filips Vords, kas bija piecēlusies 110 sēdekļiem, izveda bīskapu no zāles, kamēr klausītāji palika sēžam pārsteigti un kā bez elpas.

Kad mēs atkal atradāmies ielā, Ernests sāka ļauni un nevaldāmi smieties. Viņa smiekli mani nepatīkami aiz­skāra. Man likās, mana sirds lūzīs aiz nomāktām asarām.

—  Viņš ir izpildījis savu misiju, — Ernests izsaucās.

- - Viņa cilvēcība un dziļi slēptā dvēseles sirsnība izlau­žas uz āru, un viņa kristīgie klausītāji, viņu mīlēdami, nosprieda, ka viņš zaudējis prātu. Vai tu ievēroji, cik piesardzīgi viņu izveda? Pat ellei būtu jāsmejas par šādu Izradi!

—  Bet bīskapa vārdi un rīcība šovakar taču radīja lielu Iespaidu, — es ieteicos.

—  Tev tā šķiet? — Ernests ironiski vaicāja.

—  Tas sacels sensāciju, — es paskaidroju. — Vai tu neredzēji, kā reportieri rakstīja, cik jaudas, viņa runas laikā?

—   Neviena rindiņa no tā rīt nebūs laikrakstos!

—  To es nespēju ticēt! — es izsaucos.

—  Pagaidi vien, — skanēja atbilde. — Nevienas rin­diņas, nevienas viņa izsacītās domas. Dienas prese? Melu prese!

—  Bet reportieri? — es nemitējos. — Es taču viņus re­dzēju.

—   Tu neredzēsi iespiestu nevienu vārdu no tā, ko viņš sacīja. Tu aizmirsti izdevējus. Viņi saņem savu algu par to politiku, ko viņi realizē. Un viņu politika ir tāda: ne­iespiest neko tādu, kas aktīvi apdraud pastāvošo iekārtu. Bīskapa runa bija nikns uzbrukums valdošajai morālei. Tā bija ķecerība. Viņu izveda no zāles, lai aizkavētu tur­pmākās ķecerības. Laikraksti nodos šo ķecerību aizmirstī­bai. Savienoto Valstu prese? Tas ir parazītisks augs, kas pārtiek no kapitālistu šķiras. Preses uzdevums ir ietek­mēt sabiedrisko domu valdošās šķiras labā, un to prese godam veic.