Dzelzs papēdis

Ļauj man pareģot. Laikraksti rīt tikai pieminēs, ka bīs­kapa veselība iedragāta, ka viņš ir pārstrādājies un va­kar vakarā sabrucis. Pēc dažām dienām būs atkal minēts, ka viņa nervi gaužām bēdīgā stāvoklī un ka viņa patei­cīgā draudze piešķir viņam ilgāku atvaļinājumu. Tad no­tiks sekojošais: vai nu bīskaps sapratīs savu kļūdu un atgriezīsies no atvaļinājuma kā pilnīgi vesels cilvēks, kam vairs nav nekādu vīziju, vai viņš paliks pie saviem apla­miem ieskatiem; un tad tu droši vien lasīsi laikrakstos ar aizkustinošu smalkjūtību sastādītu neuzkrītošu ziņojumu, ka viņš ir garīgi slims. Un tad viņš varēs stāstīt savas vīzijas polstētām sienām.

—   Nu tu ej par tālu! — es izsaucos.

—       Sabiedrības acīs tas tiešām ir ārprāts, — viņš tur­pināja. — Kurš goda vīrs, ja tas nav jucis, uzņems savā mājā ielasmeitas un zagļus un izturēsies pret tiem kā brāļiem un māsām? Taisnība, Kristus nomira starp di­viem zagļiem, bet tas ir pavisam kas cits. Gara vājums? Cilvēkam, kurš nonācis pretrunā ar citiem, garīgie procesi vienmēr maldīgi — un šā cilvēka gars ir maldīgs. Kur ir robeža starp gara maldīgumu un gara vājumu? Ir taisni neaptverami, kā vesels cilvēks var nonākt pilnīgā pret­runā ar otra vesela cilvēka slēdzieniem.

Labs piemērs tam lasāms šī vakara laikrakstos. Mār- kitstrīta dienvidu galā dzīvo Mērija Mak-Kenna. Viņa ir trūcīga, bet godīga sieviete. Arī patriote viņa ir, tikai viņai maldīgi uzskati par Amerikas karogu un to protek­ciju, ko šis karogs it kā simbolizējot. Un, lūk, kas ar viņu noticis. Viņas vīrs cietis nelaimes gadījumā un ievie­tots uz trim mēnešiem slimnīcā. Kaut gan sieva pelnī­jusies ar veļas mazgāšanu, viņa palikusi īri parādā. Va­kar viņu gribējuši izlikt no dzīvokļa. Viņa ietinusies Ame­rikas karogā un paziņojusi, ka nu viņa esot pasargāta un neviens nedrīkstot izlikt viņu aukstumā uz ielas. Bet kas nu noticis? Viņu arestējuši kā vājprātīgu. Šodien viņu izmeklējuši psihiatri un atzinuši par vājprātīgu. Viņa ievietota Napas vājprātīgo namā.

—   Tas taču ir pavis'am kas cits, — es pretojos. — Pie­ņemsim, ka man par kādas grāmatas literāro vērtību ir citādi uzskati nekā pārējiem. Vai tāpēc mani ievietos pie garā slimiem?

—   Ļoti pareizi, — viņš atbildēja, — bet šī uzskatu dažādība neapdraud sabiedrību. Taisni te meklējama at­šķirība. Mērijas Mak-Kennas un bīskapa uzskatu dažā­dība turpretī apdraud sabiedrību. Kas notiks, ja visi trū­cīgie nokavēs īres maksājumus un meklēs patvērumu pie Amerikas karoga? Tad namu īpašnieki var iet ubagot. Bīskapa uzskati ir tikpat bīstami sabiedrībai, tāpēc prom ar viņu uz vājprātīgo namu.

Man tomēr negribējās tam ticēt.

—   Pagaidi, gan redzēsi, — Ernests atteica, un es gai­dīju.

Otrā dienā es liku atnest visus laikrakstus. Tiktāl Er­nestam bija taisnība: no bīskapa runas nebija iespiests ne vārds. Pāris laikrakstu bija pieminējuši, ka bīskaps ļāvies aizrauties no savām jūtām. Toties viņam sekojošo runātāju seklības bija iespiestas visos sīkumos.

Pēc dažām dienām parādījās īss paziņojums, ka bīs­kaps aizgājis atvaļinājumā, lai atpūstos no pārstrādāša­nas. Tiktāl viss bija labi: par vājprātību vai pat nervu sabrukumu nebija ne vārda. Es nevarēju pat iedomāties, kads sāpju ceļš vēl būs bīskapam janostaigā.

VIII NODAĻA MAŠĪNU DRAGĀTAJI

īsi pirms tam, kad Ernestu izvirzīja par sociālistu kan­didātu kongresā, tēvs sarīkoja savas «Peļņas un zaudē­jumu» viesības, kā viņš tās savējo vidū dēvēja. Ernests nosauca tās par «mašīnu dragātāju» pusdienām. Tēvs patiešām bija ieaicinājis tikai veikalniekus — protams, mazos veikalniekus. Šaubos, vai kāds no viņiem bija da­lībnieks tādā uzņēmumā, kura kopējais kapitāls pārsniedza pāris simttūkstoš dolāru. Tie bija īsti vidusšķiras veikal­nieku pārstāvji.

Tur bija Ouens no firmas «Silverbergs, Ouens un Ko» — lielas koloniālpreču tirgotavas, kam bija vairākas filiāles; mēs mēdzām pie viņa iepirkties. Tālāk tur bija abi lielā drogu preču veikala «Kovalts un Vošberns» īpašnieki, tāpat misters Asmunsens, kam piederēja lielas granīta lauztuves Kontrakostas grāfistē, un daudzi viņiem līdzīgi mazu fabriku vai mazu uzņēmumu īpašnieki vai dalīb­nieki — vārdu sakot, mazi kapitālisti.

Tie bija izmanīgi, mundri cilvēki, un viņu valoda bija skaidra un vienkārša. Viņi kā vienā mutē sūdzējās par lielajiem sindikātiem un trestiem. Viņu lozungs bija: «Nost ar trestiem!» Visa posta cēlonis esot tresti, un viņi visi apsūdzēja tos. Viņi uzskatīja, ka valstij jāpārņem savā īpašumā tādi tresti kā dzelzceļu un telegrāfa trests; mil­zīgā bagātību uzkrāšanās jāaizkavē ar attiecīgiem ienā­kumu nodokļiem. Tāpat viņi prasīja, lai pašvaldību īpa­šumā pārietu tādas labierīcības kā ūdensvads, gāze, tele­fons un ielu dzelzceļi.