Dzelzs papēdis

Paši oligarhi pārdzīvoja ievērojamu un, jāatzīstas, ne­gaidītu evolūciju. Kā šķira viņi bija labi disciplinēti. Kat­ram tās loceklim pasaulē bija savs uzdevums, un viņš bija spiests to izpildīt. Jauniešu vidū vairs nebija dīkdieņu. Viņu spēks bija vajadzīgs oligarhijas kopīgā spēka stip­rināšanai. Viņi bija militāro vienību priekšnieki un rūp­niecības vadītāji. Viņi apguva praktiskās zinātnes, un daudzi kļuva par ievērojamiem inženieriem. Viņi strādaja pārvaldes aparātā, koloniju dienestā, un desmitiem tūksto­šiem atrada sev darbu izlūkošanas dienestā. Es teiktu, ka viņi izgāja mācību pedagoģijas, baznīcas, mākslas, zināt­nes un literatūras laukā un kalpoja šinīs nozarēs, pildot svarīgo uzdevumu — iedvest nācijai domu par oligarhijas mūžīgu pastāvēšanu.

Viņus mācīja un vēlāk atkal viņi mācīja, ka viss, ko viņi dara, ir pareizs. Šo aristokrātisko uzskatu viņi ap­guva jau bērnībā, kad sāka uztvert pirmos ārpasaules iespaidus. Aristokrātisma ideju viņiem iedvesa ar audzi­nāšanu, līdz tā beidzot pārgāja asinīs. Viņi raudzījās uz sevi kā uz mežonīgu dzīvnieku dresētājiem, kā uz zvēru savaldītājiem. Zem viņu kājām ducināja revolūcijas apakš-J zemes pērkons. Viņiem pastavīgi uzglūnēja varmācīga nāve: bumba, nazis un lode apdraudēja viņus kā rēcošā apakšzemes nezvēra nagi — nezvēra, ko viņiem vajadzēja savaldīt, ja cilvēce gribēja arī turpmāk pastāvēt. Viņi uz­skatīja sevi par cilvēces glābējiem un bija pārliecināti, ka varonīgi un pašaizliedzīgi strādā augstāku mērķu vārdā.

Viņi ticēja, ka viņu šķira ir vienīgā civilizācijas uztu­rētāja. Viņi ticēja, ka lielais nezvērs ieris viņus un visu skaisto un brīnišķīgo, visus priekus un labumus savā ne­gantajā, slienainajā rīklē, ja viņi reiz kļūs vāji. Bez vi­ņiem valdīs anarhija un cilvēce atslīgs atpakaļ pirmatnējā naktī, no kuras ar tādām mokām pacēlusies. Bērniem pa­stāvīgi tēloja anarhijas šausmu ainas; šo ieaudzināto baiļu apmāti, tie pieauguši savukārt sāka biedēt ar anarhiju savus bērnus. Tas bija briesmonis, kas jāsamin, un aris­tokrātijas augstākais pienākums bija to samīt. īsi sakot, viņi bija pārliecināti, ka viņi vienīgie nenogurstošā darbā liti uzupurēšanās priekā nostājušies starp vājo cilvēci un alkatīgo briesmoni, un viņi tam stingri ticēja.

Es nevaru vien pietiekami uzsvērt šo visas oligarhu šķi­ras augsto morālo pašapziņu. Tas bija Dzelzs papēža spēks, un pārāk daudz biedru aiz kūtrības vai nevēlēšanās necentās to saprast. Daudzi piedēvēja Dzelzs papēža spēku la atalgojuma un soda sistēmai. Tas nav pareizi. Debesis un elle var būt galvenie faktori kādam dedzīgam reliģijas fanātiķim, bet lielākajai daļai ticīgo debesis un elle nav Šķiramas no taisnības un netaisnības. Taisnības mīlestība, alkas pēc taisnības, nesamierināšanās ar netaisnību, īsi sakot, krietna dzīve, ir galvenais reliģijas faktors. Tā tas bija arī ar oligarhiju. Cietumi, trimda, pazemojumi, gods, pilis, brīnumpilsētas — tas viss ir nejaušība. Galvenais oligarhijas dzinējspēks bija ticība, ka tā rīkojas pēc tais­nības; un tas viss, par spīti izņēmumiem, par spīti spai­diem un netaisnībai, uz kā Dzelzs papēdis balstījās. Tas viss ir tā. Mums svarīgi tas, ka oligarhijas spēks meklē­jams taisni tās pārliecībā par savas rīcības pareizību.[90]

Arī revolūcijas spēks šinīs drausmīgajos divdesmit ga­dos balstījās vienīgi uz pārliecību par savas rīcības pa­reizību. Citādi nav izskaidrojami mūsu upuri un mokas. Tikai aiz šā iemesla Rūdolfs Mendenhols meta savu sirdi revolūcijas liesmās un dziedāja savu vientuļo gulbja dziesmu savas dzīves pēdējā naktī. Tikai aiz šā iemesla mira uz moku sola Halberts, atsacīdamies nodot savus biedrus. Tikai aiz šā iemesla Anna Roilstona atteicās no mātes laimes. Tikai aiz šā iemesla Džons Karlsons bija mūsu Glenellenas slēptuves uzticams, brīvprātīgs sargs. Visviens, jauns vai vecs, vīrietis vai sieviete, ierindas vai vadošs biedrs, ģēnijs vai nelga — visi gāja, kur vien re­volūcijai vajadzēja, un viņu dzinējspēks bija dziļas, ne­rimstošas alkas pēc taisnības.

Esmu atkal novirzījusies no sava stāstījuma. Mēs ar Ernestu sapratām, iekāms vēl bijām pametuši savu slēp­tuvi, ka Dzelzs papēža spēks attīstās. Strādnieku kastas, algotņi, lielā spiegu armija un dažādās policijas iestādes gāja oligarhijas pavadā. Brīvība bija zaudēta, taču citādi viņu stāvoklis bija labāks nekā jebkad. No otras puses, iedzīvotāju plašās beztiesīgās masas, apakšzemes cilvēki, samierinādamies ar savu postu, grima aizvien dziļāk dzīv­nieciskā apātijā, Ja proletāriešu vidū parādījās stipras per­sonības, oliģarhija dabūja tās savā pusē, uzlabojot to ap­stākļus: padarīja vai nu par strādnieku kastas locekļiem,, vai algotņiem. Tādējādi tika iemidzināta viņu neapmieri­nātība — un proletariāts zaudēja savus iespējamos va­doņus.