Dzelzs papēdis

Apakšzemes cilvēku stāvoklis bija nožēlojams. Visiem pieejamu skolu viņiem vairs nebija. Viņi mita kā dzīvmēkļ lielos, netīros strādnieku rajonos, degradējušies un postā nogrimuši. Visas viņu agrākās brīvības bija zaudētas. Viņi bija darba vergi. Viņiem bija liegts izvēlēties darbu. Tāpat viņi nedrīkstēja mainīt dzīves vietu un nēsāt iero­čus. Viņi nebija dzimtcilvēki kā zemnieki, bet mašīnu un darba vergi. Ja radās neparasta vajadzība, piemēram, ja būvēja lielas maģistrāles, gaisa dzelzceļus, kanālus, tune-' Jus, apakšzemes ceļus un nocietinājumus, strādnieku rajo­nos mobilizēja desmitiem tūkstošiem vergu un, neprasot viņu piekrišanu, aiztransportēja uz darba vietu. Patlaban milzu armijas ceļ Ardisas pilsētu, mitinās pussabrukušās barakās, kur nav iespējama nekāda ģimenes dzīve un ne­tiek ievērotas pieklājības normas, kur valda truls lopis- kums. Patiešām — strādnieku rajonos dzīvo rēcošais apakšzemes nezvērs, kas oligarhijai iedveš šausmas, kaut arī tas ir viņas pašas radīts.

Drīzumā notiks jauna mobilizācija, jo paredzēts celt brīnumpilsētu Asgardu, kas būs vēl lieliskāka par Ardisu.1 Mēs, revolucionāri, turpināsim šo lielo celtniecību, bet cēlēji vairs nebūs nožēlojami vergi. Sīs krāšņās pilsētas mūrus, torņus un pazemes ejas būvēs, dziesmām skanot, un tās daiļumā un cildenumā ievīsies nevis nopūtas un vaidi, bet mūzika un smiekli.

Ernests bija slims aiz nepacietības doties ātrāk prom no šejienes un ķerties pie darba, jo brieda mūsu pirmā sacelšanās, kas vēlāk Čikāgas Komūnas laikā cieta tik bēdīgu sakāvi. Tomēr viņš bruņojās ar pacietību, un, ka­mēr Hedlijs, ko bijām atveduši no Ilinoisas, pārvērta viņu pavisam citā cilvēkā,[91]

viņš domās apsvēra lielus plānus, i.a organizēt apzinīgo proletariātu un kā panākt, lai arī apakšzemes cilvēkiem būtu kaut minimālas zināšanas par revolucionāru mērķiem gadījumā, ja pirmā sacelšanās ciestu sakāvi.

Tikai tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitā gada janvārī mēs atstājām savu slēptuvi. Viss bija sagatavots. Mēs luliņ stājāmies darbā par aģentiem-provokatoriem Dzelzs papēža sistēmā. Es uzdevos par Ernesta māsu. Biedri, kas ieņēma augstus posteņus izlūkošanas dienestā, bija apgā­dājuši mums darbu, visus nepieciešamos dokumentus, tā­pat mūsu pagātne bija pietiekami noskaidrota. Ar izlūko­šanas darbinieku palīdzību tas nebija grūti, jo šinī slepenā dienesta ēnu valstī identitāte nebija viegli pierā­dama. Aģenti nāca un gāja kā rēgi, uzklausīja pavēles, pildīja savus pienākumus, sekoja pēdām un bieži sniedza ziņojumus priekšniekiem, kurus nekad nedabūja redzēt, vai strādāja kopā ar aģentiem, kurus nekad nebija re­dzējuši un kurus nekad vairs neredzēs.

XXII NODAĻA ČIKĀGAS KOMŪNA

Būdami oligarhijas aģ'enti-provokatori, mēs ne vien daudz braukājām, bet ari pats darbs deva mums iespēju pastāvīgi saskarties ar proletariātu, ar mūsu biedriem re­volucionāriem. Tā mēs vienlaicīgi atradāmies divās no­metnēs, šķietami Dzelzs papēža dienestā, bet īstenībā vi­sus spēkus atdevām revolūcijai. Daudzi mūsējie darbojās dažādās oligarhijas izlūkošanas dienesta daļās, un, par spīti visādām tīrīšanām un reorganizācijām, kas izlūkoša­nas dienestā pastāvīgi notika, neviens nespēja mūs galīgi izskaust.

Ernests bija sīki izdomājis Pirmās sacelšanās plānu, un tās sākums bija paredzēts tūkstoš deviņsimt septiņpa­dsmitā gada pavasarī. Tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitā gada rudenī mēs vēl nebijām pilnīgi sagatavojušies. Bija vēl daudz darba — ja revolūcija būtu sasteigta, tā jau iepriekš būtu nolemta bojā ejai. Sazvērestība bija bezgala komplicēta, katra pārsteidzība varēja to iznīcināt. Dzelzs papēdis to bija ņēmis vērā un attiecīgi sastādīja savus plānus.

Mēs domājām vērst pirmo triecienu pret oligarhijas nervu sistēmu. Oliģarhija, atcerēdamās ģenerālstreiku, bija ierīkojusi bezdrāts telegrāfa stacijas, lai nodrošinātos pret i telegrāfistu pāriešanu mūsu pusē. Stacijas uzraudzīja al- $ gotņi. Mēs savukārt rēķinājāmies ar šo faktu. Signālam I atskanot, uzticamiem biedriem no visām slēptuvēm, no 4 pilsētām, ciemiem un barakām bija jāiet un jāuzspridzina šīs stacijas. Tad Dzelzs papēdis būtu notriekts ar pirmo sitienu un faktiski būtu bezspēcīgs.

Tanī pašā laikā citiem biedriem bija jāuzspridzina tilti un tuneli un jāizposta viss dzelzceļu tīkls. Citām grupām atkal vajadzēja pēc signāla apcietināt algotņu un policijas virsniekus, kā arī visus izcili spējīgos oligarhus vai tos, ļ kuru rokās bija izpildvara. Tad pretinieka vadoņi nespētu piedalīties kaujās, kas neizbēgami būs jāizcīna visā zemē.