Dzelzs papēdis

Kad viņš bija aizgājis, es aprēķināju, cik man ir laika. Vajadzēja izmantot katru mirldi, lai gadījumā, ja laimē­tos, pagūtu aprunāties ar kādu no mūsu šejienes līderiem pirms vilciena atiešanas. Sajaukusi pēd,as, lai mani neiz- sekotu, es traucos uz ātrās palīdzības slimnīcu. Man pa­veicās, es tiku pie galvenā ķirurga — biedra Gelvina. Aiz­elsusies steidzos viņu informēt, bet viņš pārtrauca mani.

—    Es jau zinu, — Gelvins rāmi sacīja, kaut viņa īra acis liesmoja. — Es zinu, kāpēc jūs esat ieradusies. Es uzzināju visu pirms piecpadsmit minūtēm un paziņoju jau tālāk. Tiks darīts viss, lai biedri šeit nekā neuzsāktu. Či­kāga būs jāupurē, bet tikai Čikāga.

—    Vai esat mēģinājuši sazināties ar Čikāgu? — es jau­tāju.

Viņš pakratīja galvu.

—    Telegrāfiski sakari pārtraukti, Čikāga noslēgta no visas pasaules. Tur tagad sāksies elle.

Viņš mirkli klusēja, un es redzēju, ka viņa baltā roka sažņaudzās dūrē. Tad viņam izlauzās:

—   Kā es gribētu būt tur!

—    Vēl ir iespējams ļaunāko novērst, ja vilcienā nekas neatgadās un es nokjūstu laikā, — es sacīju. — Vai arī kāds cits biedrs no izlūkošanas dienesta, tāds, kas zina

patiesību.

—    Jūs, izlūkošanas darbinieki, šoreiz esat ļāvušies ap- šmaukties, — viņš noteica.

Es mazdūšīgi pamāju.

—    Viss noritējis lielā Slepenībā, — es atbildēju. — Vie­nīgi centra izlūkošanas dienesta vadītāji kaut ko zinājuši agrāk. Mums ar viņiem nav sakaru, un tāpēc mēs nekā nezinājām. Būtu jel Ernests bijis šeit! Bet varbūt viņš ir Čikāgā un viss ir kārtībā.

Gelvins papurināja galvu.

—    Pēc pēdējām ziņām spriežot, viņš aizsūtīts uz Bos­tonu vai Ņūhivenu. Sis slepenais dienests ienaidnieka labā viņu gan ļoti apgrūtina, tomēr tas ir labāk nekā gulēt

slēptuvē.

Es gatavojos aiziet, un Gelvins paspieda man roku.

—    Savaldieties, — viņš atvadoties sacīja. — Kas par to, ja pirmā revolūcija zaudēta? Mēs rīkosim otru un tad būsim gudrāki. Dzīvojiet sveika, un lai jums labi klājas! Nezinu, vai kādreiz vēl redzēsimies. Tur būs īsta elle, bet es atdotu desmit gadu no sava mūža, lai varētu būt tur jūsu vietā.

«Divdesmitais gadsimts»[93] atstāja Ņujorku sešos vakarā, un nākošā rītā septiņos tam vajadzēja būt Čikāgā. Šova­kar tas tomēr nokavējās. Mēs sekojām kādam citam vil­cienam. Starp braucējiem manā mīkstajā vagonā bija biedrs Hartmanis, kurš, tāpat kā es, bija Dzelzs papēža izlūks. Viņš pastāstīja man par vilcienu, kas brauca mums pa priekšu. Tas bija mūsu vilciena dubultnieks, tikai tanī nebija pasažieru. Šim tukšajam vilcienam vajadzēja no­vērst nelaimi, ja tiktu rīkots atentāts uz «Divdesmito gadsimtu». Vispār vilcienā bija maz cilvēku — mūsu va­gonā varbūt kādi desmit.

—  Vilcienā jābūt dažām svarīgām personām, — sprieda Hartmanis. — Es redzēju piekabinātu salonvagonu.

Pienāca nakts, kad mums pirmo reizi apmainīja loko­motīvi, un es izkāpu uz perona, lai ieelpotu svaigu gaisu un apskatītos visu, kas bija redzams. Caur salonvagona logiem es pamanīju trīs pazīstamus cilvēkus. Hartmanim bija taisnība. Viens no tiem bija ģenerālis Altendorfs, pā­rējie divi — Meisons un Vanderbolds, oligarhijas iekšējā izlūkošanas dienesta galvenie vadītāji.

Bija rāma mēnesnīcas nakts, bet mani māca nemiers, un es nevarēju iemigt. Piecos no rīta es jau piecēlos un saģērbos.

Pavaicāju kalpotājai, par cik stundām vilciens nokavē­sies. Viņa atbildēja: — Par divām. — Viņa bija mulate, un es ievēroju, ka viņas vaigi iekritušies, ap acīm tumši loki, kamēr pašas acis plaši ieplestas kā lielās bailēs.

—   Kas jums kaiš? — es uzprasīju.

—  Nekas, mis, gluži vienkārši neesmu izgulējusies, — skanēja atbilde.

Palūkojos viņā ciešāk un, lai pārliecinātos, pateicu kādu mūsu paroli. Viņa atbildēja, un es biju par viņu skaid­rībā.

—   Čikāgā notiks kaut kas briesmīgs, — viņa sacīja. — Mums pa priekšu brauc tukšs vilciens. Tas un karavīru vilcieni mūs aizkavē.

—   Karavīru vilcieni? — es painteresējos.

Viņa apstiprinādama pamāja ar galvu.

—  Visa dzelzceļa līnija pilna ar tiem. Mēs braucām liem garām visu nakti. Tie dodas uz Čikāgu. Lidmašīnas tāpat — tas kaut ko nozīmē.

Man ir draugs Čikāgā, — viņa atvainodamās piemeti­nāja. — Viņš ir mūsējais un kalpo algotņos. Man bailes viņa dēļ.

Nabaga meiča. Viņas draugs bija vienā no trim dum­pīgajiem pulkiem.

Brokastoju kopā ar Hartmani restorānvagonā, bet man bija jāpiespiežas, lai ko ieēstu. Debesis bija apmākušās, un vilciens traucās kā nelaimi vēstītājs zibens caur austo­šās dienas paisumu. Hartmanis domāja, ka stāvoklis ir bezcerīgs.

—   Ko lai mēs darām? — viņš vai desmito reizi atkār­toja, bezpalīdzīgi raustīdams plecus.

Viņš pamāja ārā pa logu.

—   Redziet, viss sagatavots. Varat ticēt, ka viņi ir_ no­vietoti katrā sliežu ceļā trīsdesmit vai četrdesmit jūdžu no pilsētas.

Viņš pievērsa manu uzmanību karaspēka ešeloniem uz blakus sliedēm. Kareivji gatavoja brokastis, sakūruši ugunskurus līdzās sliedēm, un ziņkāri noraudzījās, kā mēs aizjoņojam, nepagausinot trako tempu.