Dzelzs papēdis

Daudziem notikumiem bija jānorisinās vienlaikus, tik­līdz tiks dots signāls. Kanādas un Meksikas patriotiem, kas bija daudz stiprāki, nekā Dzelzs papēdis varēja iedo­māties, bija jāatkārto mūsu taktika. Citiem biedriem (šinī gadījumā sievietēm, jo vīriešiem būs diezgan darba citur) ] bija jārūpējas, lai ātri izplatītu mūsu slepenajās spiestu- I vēs nodrukātās proklamācijas. Tiem mūsu biedriem, kas I ieņēma augstākus posteņus Dzelzs papēža sistēmā, vaja- ļ dzēja tūliņ censties radīt valdības iestādēs apjukumu un anarhiju. Algotņu vidū atradās tūkstošiem mūsu biedru. Viņu uzdevums bija uzspridzināt noliktavas un sabojāt kara mašinērijas smalko mehānismu. Līdzīgi sagrāves

plāni bija jārealizē visās algotņu un strādnieku kastu pilsētās.

īsi sakot, vajadzēja dot varenu, pēkšņu, apstulbinošu triecienu. Iekāms paralizētā oliģarhija varētu atžilbt, tās gals būtu pienācis. Bija gaidāmi drausmīgi laiki, dau­dziem cilvēkiem bija jāiet bojā, bet tas nebiedē nevienu revolucionāru. Mūsu plānā daudz kas bija atkarīgs no neorganizētajiem apakšzemes cilvēkiem. Tiem bija jāuz- brūk savu apspiedēju pilīm un pilsētām, netaupot ne dzīvību, ne īpašumu. Lai apakšzemes nezvērs rēc, lai poli­cija un algotņi nogalina. Apakšzemes nezvērs tik un tā rēks, un policija un algotņi tik un tā nogalinās. Mums būs mazāk briesmu, ja tie viens otru savstarpēji iznīcinās. Mēs tikmēr varēsim netraucēti turpināt savu darbu un pārņemt savā varā visu valsts mehānismu.

Tāds bija mūsu plāns. Katrs sīkums bija rūpīgi izdo­māts slepenībā, un, jo tuvāk nāca sacelšanās diena, jo vairāk biedru bija par to informēti. Savā ziņā tas bija bīstami: konspirācija kļuva vājāka. Tomēr līdz revolūcijai mēs netikām. Dzelzs papēža spiegi bija uzoduši mūsu no­domus, un Dzelzs papēdis gatavojās dot mums atkal asi­ņainu mācību. Sim nolūkam bija izvēlēta Čikāga, un tur mēs saņēmām šo mācību.

No visām pilsētām Čikāga[92] bija visvairāk nobriedusi revolūcijai. Tā jau sen bija pazīstamākā asins izliešanas pilsēta, un tagad tai nācās atkal izpelnīties šo nosaukumu. Čikāgā valdīja spēcīga revolucionāra noskaņa. Kapitā­lisma laikā tur bija apspiesti daudzi sīvi strādnieku streiki, strādnieki to nekād nevarēja aizmirst un piedot. Sinī pilsētā pat strādnieku kastas nebija imūnas pret re­volucionārām domām, jo agrākajos streikos bija ielauztas pārāk daudzas galvas. Par spīti uzlabotajiem dzīves ap­stākļiem, strādnieku naids pret apspiedējiem nebija nori­mis. Sis noskaņojums bija aizrāvis pat algotņus, trīs viņu pulki bija gatavi pievienoties mums pilnā sastāvā.

Čikāga vienmēr bija bijusi galvenais centrs konfliktos starp darbu un kapitālu, ielu ciņu un varmācīgas nāves pilsēta, kurā tiklab kapitālistiem, kā strādniekiem bija augsti attīstīta šķiras apziņa. Agrāk te pat skolotāji bija apvienojušies arodbiedrībās un, tāpat kā mūrnieki, iestā­jušies Amerikas Darba federācijā. Tā Čikāga kļuva par pāragrās Pirmās revolūcijas uzbrukuma centru.

Dzelzs papēdis paātrināja nemierus, pie tam izdarot to ļoti veikli. Ar visiem iedzīvotājiem, pat privileģētajām strādnieku kastām, sāka apieties ārkārtīgi nekrietni. Lauza solījumus un vienošanos, par sīkāko pārkāpumu piesprieda visbargāko sodu. Apakšzemes cilvēkus pamodināja no viņu apātijas. Dzelzs papēdis centās panākt, lai apakšzemes nezvērs sāktu rēkt. Bet reizē ar to Dzelzs papēdis kļuva neiedomājami bezrūpīgs, nemaz necentās Čikāgu nosar­gāt. Palikušo algotņu vidū disciplīna bija kļuvusi daudz vaļīgāka, un daudzi pulki bija izsūtīti uz dažādiem valsts apvidiem.

Šīs programmas izpilde aizņēma tikai pāris nedēļu. Mēs, revolucionāri, dzirdējām vienīgi nenoteiktas baumas par pašreizējo stāvokli, tomēr neko tādu, kas pareizi ap­gaismotu situāciju, nezinājām. Mēs patiešām uztvērām visu kā spontānu revolucionāra noskaņojuma izpausmi, ko vajadzēs rūpīgi iegrožot, pat sapņos neiedomādamies, ka to visu ir izveicīgi inscenējušas Dzelzs papēža šaurākās aprindas un pie tam tik slepeni, ka mums par to nebija ne jausmas. Šī pretsazvērestība bija gudri izdomāta, un to gudri realizēja.

Es atrados Ņujorkā, kad saņēmu pavēli nekavējoties braukt uz Čikāgu. Cilvēks, kas man nodeva šo pavēli, bija viens no oligarhiem, to es nopratu no viņa valodas, kaut gan nezināju ne viņa vārdu, ne arī redzēju viņa seju. Viņa instrukcijas bija pārāk skaidras, lai es varētu kļū­dīties. Es gaiši lasīju starp rindām, ka mūsu sazvērestība atklāta un zem mums palikta pretmīna. Viss bija sagata­vots pulvera uzliesmojumam, un neskaitāmajiem Dzelzs papēža aģentiem, to starpā arī man, vai nu tie dzīvoja Čikāgā, vai bija iesūtīti, vajadzēja panākt, lai mīna uz­sprāgtu. Es lepojos ar to, ka spēju saglabāt savaldību oligarha asā skatiena priekšā, kaut mana sirds dauzījās kā neprātīga. Man gribējās kliegt un sagrābt viņu kailām rokām pie rīkles, kamēr viņš aukstasinīgi sniedza man pē­dējos norādījumus.