Dzelzs papēdis

Tad sākās tas, ko viņš bija paredzējis. Algotņi noga­lināja visus bez žēlastības. Sākumā bars spieda mūs vai nost, bet, jo tuvāk nāca nāve, jo spiediens mazinājās. Mirušie un mirstošie sabruka, un mums palika vairāk vie­tas. Gārtveits pieliecās man pie auss un kliedza, bet trok­snī es nekā nesapratu. Viņš negaidīja, saķēra mani un nosvieda zemē. Tad viņš uzsvieda kādu mirstošu sievieti man virsū un,'visādi izgrozījis un izstumdījis to, paslē­pās zem tās, pārliecies man pāri. Miroņu un mirstošo kaudze virs mums auga augumā. Pār to ķepurojoties un vaidot rāpās tie, kas vēl bija dzīvi. Tomēr arī tiem drīz pienāca gals, un nu iestājās šķietams klusums, ko traucēja tikai vaidi, elsas un gārdzieni.

Es būtu pagalam, ja nebūtu bijis Gārtveita. Vēl tagad nesaprotu, kā es varēju noturēt tādu smagumu un palikt dzīva. Bet bez sāpēm man bija vēl ziņkāre. Kā tas viss beigsies? Ko es jutīšu mirstot? Tā es saņēmu savas asins- kristības Čikāgas kautuvēs. Agrāk man nāve bija teorija, bet tagad, kad tā bija kļuvusi par vienkāršu faktu, tā šķitās viegla.

Algotņi tomēr neapmierinājās ar paveikto. Viņi iespie­dās priekštelpā, nogalinot ievainotos un meklējot dzīvos, kas līdzīgi mums izlikās par mirušiem. Atceros kādu vī­rieti, ko viņi izvilka no grēdas un kas gļēvi lūdzās, ka­mēr revolvera šāviens notrieca viņu no kājām. Kāda sie­viete turpretī aizstāvējās aiz kādas grēdas ņirgādamās un šaudama. Viņa izšāva sešas reizes, iekāms viņu no­galināja. Kādus 'zaudējumus pretiniekam viņa nodarīja, mēs neredzējām. Varējām sekot šīm traģēdijām tikai ar dzirdi. Viena tamlīdzīga aina sekoja otrai un katra no­slēdzās ar revolvera šāvienu, kas tai darīja galu. Pastar- pem mēs dzirdējām kareivjus runājam un sirdāmies, kamēr viņi meklējās pa līķiem, un virsnieki skubināja pasteigties.

Beidzot viņi sāka pārmeklēt mūsu grēdu — un mēs jutām, ka spiediens mazinās, kad aizvilka beigtos un ievainotos. Gārtveits sāka saukt paroli. Viņu nedzirdēja, un viņš pacēla balsi.

—   Paklau, — kāds kareivis ierunājās. Tad atskanēja virsnieka asā balss: — Mierā! Uzmanīgāk!

O, pirmais svaigā gaisa malks, kad mūs izvilka ārāl Gārtveits nokārtoja visu pirmais, bet man vajadzēja iz­turēt īsu pārbaudījumu, lai pierādītu, ka atrodos Dzelzs papēža dienestā.

—  Aģenti, provokatori, nav šaubu, — virsnieks secināja. Viņš bija jauns zēns, kadets, droši vien no ievērojamas oligarhu ģimenes.

—   Sasodīts darbs, — Gārtveits rūca. — Gribētu labāk atteikties un iestāties armijā. Jums ir tvēriens, zēni.

—   Jūs esat to pelnījuši, — jaunais virsnieks atbildēja. — Man ir mazliet sakaru, un es pamēģināšu kaut ko da­rīt jūsu labā. Pastāstīšu, kā es jūs atradu.

Viņš atzīmēja Gārtveita vārdu un numuru un tad pie­vērsās man.

—   Un ko jūs darīsiet?

—   O, es precēšos, — es jautri atbildēju, — tad es būšu no visa brīva.

Tā mēs pļāpājām, kamēr turpinājās ievainoto apkau­šana. Tagad tas man šķiet kā sapnis, bet toreiz tā bija gluži parasta parādība. Gārtveits un jaunais virsnieks aiz­rautīgi sarunājās par atšķirību starp tā saucamo moderno karu un pašreizējo karu starp debesskrāpjiem un ielu cī­ņām, kas plosījās pilsētā. Es uzmanīgi klausījos, tanī pašā laikā kārtodama matus un saspraudīdama saplosīto ap­ģērbu. Un visu laiku turpinājās ievainoto apkaušana. Dažreiz revolveru šāvieni nomāca Gārtveita un virsnieka balsis — un viņiem vajadzēja atkārtot sacīto.

Es biju lieciniece trim Čikāgas Komūnas dienām. Lai lasītājs gūtu priekšstatu par tās apjomiem un drausmīgo apkaušanu, teikšu tikai to, ka visā šinī laikā neko citu neredzēju kā apakšzemes cilvēku nogalināšanu un gaisa karu starp debesskrāpjiem. Mūsu biedru varoņdarbus man nelaimejās redzēt. Dzirdēju viņu minu un bumbu sprā­dzienus un redzēju viņu radīto ugunsgrēku dūmus, bet tas bija viss. Jā, vienu lielu darbu gan es redzēju, proti, mūsu aerostatu uzbrukumu cietokšņiem. Tas notika otrā dienā. Trīs dumpīgie pulki bija iznīcināti cietokšņos līdz pēdējam vīram. Cietokšņi bija algotņu pilni, vējš pūta va­jadzīgā virzienā, un mūsu aerostati cēlās augšup no kā­das iestādes jumta pilsētā. Bīdenbahs, atgriezies no Gle­nellenas, bija izgudrojis visai spēcīgu sprāgstvielu — «ekspedītu». To tagad lietoja aerostati. Tie bija uz ātru roku un neveikli pagatavoti, pildīti ar sakarsētu gaisu, bet savu uzdevumu tie veica. Es tanīs noskatījos no kā­dās valsts iestādes jumta. Pirmais aerostats nemaz netika cietokšņiem tuvumā, tas aizgāja sānis, bet vēlāk mēs uz­zinājām, kas ar to noticis. Tanī atradās Bertons un O'Sullivans. Lejup laižoties, viņi lidoja pāri dzelzceļa līnijai taisni tanī brīdī, kad karaspēka ešelons pilnā sparā tuvojās Čikāgai. Viņi nosvieda visu savu ekspedīta kravu uz lokomotīvi. Sadragātais vilciens padarīja līniju nelie­tojamu uz vairākām dienām. Vislabākais vēl bija tas, ka aerostats, atbrīvojies no ekspedīta svara, uzšāvās gaisā un nolaidās sešas jūdzes atstatu un abi varoņi laimīgi izglābās.