Dzelzs papēdis

Mēs ar Hartmani nolēmām, ka nav nozīmes pieteikties mūsu vietējā aģentūrā. Mēs zinājām, ka pašreizējo noti­kumu dēļ mums to piedos. Tāpēc devāmies uz lielo strād­nieku rajonu pilsētas dienvidos, cerēdami stāties sakaros ar kādiem mūsu biedriem. Par vēlu! Mēs to zinājām. To­mēr nevarējām dīkā stāvēt šinīs rēgainajās, klusajās ielās. Kur atrodas Ernests? — es jautāju sev. Kas bija noticis strādnieku kastu un algotņu kvartālos? Un cietokšņos?

Par atbildi pēkšņi noskanēja attāluma noklusināts va­rens grāviens, ko pastiprināja sprādziens pēc sprādziena.

—   Cietokšņi, — Hartmanis noteica. — Lai dievs žēlīgs šiem trim pulkiem!

Ielu krustojumā mēs ieraudzījām lopkautuvju virzienā milzīgu dūmu stabu. Nākamajā krustojumā mēs redzējām rietumos kāpjam augšup vairākus šādus dūmu stabus. Virs algotņu kvartāla ieraudzījām lielu aerostatu, kas nā­kamā mirklī eksplodēja un nonāca zemē kā ugunīgs vraks. Mēs nevarējām izskaidrot šo traģēdiju gaisā. Nezinājām, vai aerostata ekipāžā atradās biedri vai ienaidnieki. Līdz mūsu ausīm atplūda juceklīgas skaņas, it kā iztālēm virtu kāds milzu katls. Hartmanis sacīja, ka tur sprakšķot ložmetēji un šautenes.

Kur mēs gājām, tur joprojām viss bija mierīgi. Nekas nenotika mūsu apkārtnē. Garām aizbrauca automašīnas ar policistiem un patruļām un reiz arī sešas ugunsdzēsēja mašīnas, kas acīmredzot atgriezās no ugunsgrēka vietas. Kāds virsnieks no automobiļa uzsauca ugunsdzēsējiem, un mēs dzirdējām atbildi:

—   Nav ūdens! Viņi uzspridzinājuši galveno ūdensvadu!

—   Mūsējie sabojājuši ūdensvadu, — Hartmanis uz­traukts uzsauca man. — Ja tas izdarāms priekšlaicīgā, atsevišķā, sasteigtā mēģinājumā, ko gan mēs neizdarītu ar saskaņotu, nosvērtu rīcību visā valstī?

Auto ar virsnieku, kas bija runājis ar ugunsdzēsējiem, sāka kustēties. Pēkšņi atskanēja apdullinošs grāviens. Ma­šīna brakšķot uzsprāga gaisā ar visiem cilvēkiem un tad nokrita zemē kā līķu un drupu masa.

Hartmanis gavilēja.

—   Pareizi! Pareizi! — viņš vienā laidā čukstot dau­dzināja. — Proletariāts šodien saņem mācību, bet māca arī citus.

Policisti saskrēja katastrofas vietā. Piestājās arī otra autopatruļa. Es pati jutos kā apstulbināta. Kā tas bija noticis? To es nezināju, kaut biju visu noskatījusies. Savā apstulbumā tikko pamanīju, ka mūs apturējusi policija. Pēkšņi es ieraudzīju, ka viens no policistiem jau grasās Hartmani nošaut, bet viņš nezaudēja aukstasinību un pa­teica vajadzīgo paroli. Policists gausi nolaida revolveri, un es dzirdēju viņu nikni šķendējamies. Viņš bija stipri sašutis un lādēja visu izlūkošanas dienestu. Tas vienmēr maisoties pa kājām. Bet Hartmanis ar labi tēlotu izlūko­šanas dienesta darbinieka pārākuma apziņu aizrādīja vi­ņam uz policijas tūļību.

Nākamajā mirklī es jau zināju, kā tas bija noticis. Ap drupām bija sastājusies grupa cilvēku, un divi vīri pat­laban dzīrās pacelt ievainoto virsnieku, lai to novietotu otra mašīnā. Piepeši viņus pārņēma panika — un viņi pajuka uz visām pusēm, aizbēga aklās bailēs, kamēr ievai­notais virsnieks palika guļam, nevērīgi nomests uz bruģa. Aizskrēja arī policists, kas man līdzās bija šķendējies, aiz­skrējām mēs ar Hartmani, nezinot, kurp, to pašu aklo baiļu sagrābti, vēlēdamies būt tālāk no šīs vietas.

Nekas gan nenotika, bet visam radās izskaidrojums. Aizbēgušie nokaunējušies atgriezās, bailīgi pamezdami skatienu uz namiem, kas pacēlās abās pusēs ielai kā stā­vas gravas sienas. Pa vienu no neskaitāmajiem logiem bija sviesta bumba. Pa kuru? Otra bumba nesekoja, bija tikai bailes no tās.

Pēc tam arī mēs pētīdami vērāmies logos. Varbūt aiz liem glūnēja nāve. Katrs nams varēja būt slēpnis. Tāds bija karš modernajos džungļos, lielpilsētā. Katra iela bija aiza, katrs nams kalns. Mēs daudz neatšķīrāmies no pir­matnējiem cilvēkiem, tiem tikai nebija automobiļu.

Ielas stūrī mēs ieraudzījām sievieti. Viņa gulēja uz ietves asins peļķē. Hartmanis noliecās pie šīs sievietes un pārmeklēja viņu. Man uznāca vājums, es tikko noturējos kājās. Todien man bija jāredz vēl daudz līķu, bet visa šī asinspirts mani tā neietekmēja kā šis pirmais nožēloja­mais ķermenis, kas pamests gulēja uz ietves pie manām kājām.

—   Šāviens krūtīs, — konstatēja Hartmanis.

Viņa turēja sainīti papīru, aptvērusi ar rokām kā bērnu. Pat nāvē viņa nevēlējās šķirties no tā, kas bija iedzinis viņu nāvē, jo, kad Hartmanis beidzot atbrīvoja sainīti, mēs ieraudzījām tanī lieliem burtiem iespiestas skrejla­pas — revolucionāru uzsaukumus.

—   Mūsu biedrs … — es sacīju.

Hartmanis tikai izgrūda lāstu pār Dzejzs papēdi, un mēs gājām tālāk. Šad un tad mūs aizturēja policisti un patruļas, bet mūsu parole pašķīra mums brīvu ceļu. No logiem vairs nemeta bumbas, pēdējie gājēji šķitās nozuduši 110 ielām, un mūsu tuvumā klusums kļuva aizvien dziļāks. Tomēr milzu katls tālumā joprojām mutuļoja, visās malās dobji rībēja sprādzieni un dūmu stabi aizvien baismīgāk cēlas pret debesīm.

XXIII NODAĻA

APAKŠZEMES CILVĒKI