Dzīvnieku ferma

Darbs dažkārt bija smags; darbarīki bija domāti cilvēkiem, nevis dzīvniekiem, un liels trūkums bija tas, ka neviens dzīvnieks nespēja izmantot tādus darbarīkus, ar kuriem strādājot būtu jāstāv uz pakaļ­kājām. Taču cūkas bija tik gudras, ka prata izdomāt, kā apejami jeb­kuri sarežģījumi. Savukārt zirgi pazina pļavu pēdu pa pēdai un no pļaušanas un grābšanas patiesībā saprata daudz vairāk, nekā jelkad bija sapratis Džonss un viņa saime. Cūkas īstenībā nestrādāja, tikai vadīja un uzraudzīja pārējos. Ievērojot viņu zināšanu pārākumu, bija dabiski, ka vadība jāuzņemas tieši viņām. Bokseris un Dābolīte iejūdzās pļaujmašīnā vai zirgu arklā (nu vairs, protams, nevajadzēja nedz laužņu, nedz grožu) un riņķi pēc riņķa vienmērīgi kājoja pa pļavu, bet aizmugurē gāja cūka un sauca: "Nū, nū, biedri!" - vai: "Tprū, tprū, biedri!" - kā nu kuro reizi vajadzēja. Un ikviens dzīv­nieks līdz pašam vissīkākajam strādāja pie siena ārdīšanas un ievāk­šanas. Pat pīles un vistas augu dienu saulē rāvās gan še, gan tur, nesdamas knābjos niecīgas siena šķipsniņas. Pēdīgi viņi pabeidza siena pļauju par divām dienām īsākā laikā, nekā parasti bija izdevies Džonsam un viņa puišiem. Turklāt izrādījās, ka siena ievākts vairāk nekā jebkad šai fermā. Nobiruma nebija nemaz; asredzīgās vistas un pīles bija uzlasījušas beidzamo stiebriņu. Un neviens pats fermas dzīvnieks netika nozadzis pat ne kušķīša.

Visu šo vasaru darbs fermā gāja kā pulkstenis. Dzīvnieki izjuta tādu laimi, kādu nekad netika uzskatījuši par iespējamu. Katrs barības ku­moss nozīmēja pēkšņu, dziļu prieku - tagad, kad tā patiesi bija viņu pašu barība, pašu sagādāta pašiem, nevis īgna saimnieka skopi izdalīta. Kad nu nevērtīgie liekēži cilvēki bija prom, katram iznāca vairāk ēdamā. Iznāca arī vairāk brīvo brīžu, kaut arī dzīvnieki pie tādiem nebija pie­raduši. Viņiem radās daudzas grūtības - piemēram, tuvāk gada beigām, kad sāka ievākt labību, nācās to senējā veidā nomīdīt un pelavas pūst prom ar elpu, jo fermā nebija kuļmašīnas, - taču cūkas ar savu attapību un Bokseris ar saviem milzu muskuļiem aizvien palīdzēja izķepuroties. Bokseris baudīja visu apbrīnu. Pat Džonsa laikā viņš bija centīgs strā­dātājs, bet tagad šķita, ka viņš ir drīzāk veseli trīs zirgi nekā viens; bija dienas, kad likās - visi fermas darbi turas uz viņa varenajiem pleciem. No rīta līdz vakaram viņš rāvās melnās miesās, aizvien tieši tur, kur darbs vissmagākais. Viņš bija sarunājis ar vienu no gailēniem, lai tas rītos modina viņu pusstundu agrāk nekā citus, un, pirms sākās paras­tais dienas darbs, kādu laiciņu brīvprātīgi nostrādāja tur, kur tas likās visvairāk nepieciešams. Viņa atbilde ikvienas problēmas, ikviena šķēršļa priekšā bija: "Es strādāšu vēl centīgāk!" - ko viņš bija pieņēmis par savu personisko devīzi.

Bet katrs jau strādāja atbilstoši savām spējām. Vistas un pīles, piemēram, ražas novākšanas laikā uzlasīdamas izbirušos graudus, sataupīja piecus bušeļus labības. Neviens nezaga, neviens nekurnēja par savu pārtikas devu; strīdi, dzēlības un skaudība, veco laiku nor­mālas dzīves pazīmes, bija tikpat kā izzudušas. Neviens nevairījās no pienākuma - vai gandrīz neviens. Mollija - tiesa kas tiesa - no rītiem cēlās ne sevišķi naski, un viņai bija niķis agri pamest darbu ar iegan­stu, ka nagā esot iestrēdzis akmens. Un kaķa izturēšanās bija tāda savāda. Visi drīz pamanīja, ka tad, kad jādara darbs, kaķis nekur nav atrodams. Viņš mēdza nozust uz veselām stundām un tad, it kā ne­kas nebūtu noticis, uzrasties ēdienreizēs vai vakaros, kad darbs jau galā. Taču viņš aizvien tik lieliski atrunājās un tik mīlīgi murrāja, ka nebija iespējams neticēt viņa labajiem nodomiem. Vecais Bendža­mins, ēzelis, kopš Sacelšanās nelikās mainījies ne par matu. Viņš darīja savu darbu tikpat lēni un stūrgalvīgi kā Džonsa laikā, nekad nevairījās no tā, taču nekad arī brīvprātīgi nepieteicās uz papildu darbiem. Par Sacelšanos un tās rezultātiem viņš nemēdza paust ne­kādu viedokli. Jautāts, vai nejūtas laimīgāks tagad, kad Džonss ir prom, viņš parasti atteica vienīgi: "Ēzeļi dzīvo ilgi. Neviens no jums nekad nav redzējis beigtu ēzeli," - un pārējiem vajadzēja samieri­nāties ar šo mīklaino atbildi.