Dzīvnieku ferma

Ap to pašu laiku tika paziņots, ka Napoleons vienojies par būv­koku grēdas pārdošanu misteram Pilkingtonam, kā arī gatavojoties stāties regulārās līgumsaistībās dažu produktu apmaiņai starp Dzīv­nieku fermu un Foksvudu. Attiecības starp Napoleonu un Pilkingtonu, lai gan uzturētas vienīgi ar Vimpera starpniecību, tagad bija gandrīz draudzīgas. Dzīvnieki neuzticējās Pilkingtonam, kā jau cil­vēciskai būtnei, toties deva tam priekšroku salīdzinājumā ar Frederiku, no kura baidījās un kuru ienīda. Tuvojoties vasaras nogalei, kad vējdzirnavas jau bija gandrīz gatavas, auga augumā baumas par nodevīga uzbrukuma draudiem. Runāja, ka Frederiks gatavojoties raidīt pret dzīvniekiem divdesmit vīru, visus bruņotus ar bisēm, un esot jau piekukuļojis miertiesnešus un policiju, tāpēc tie, ja vien viņam izdošoties dabūt rokā Dzīvnieku fermas īpašuma dokumen­tus, neuzsākšot nekādu izmeklēšanu. Vēl vairāk - no Pinčfīldas at­klīda šausmu stāsti par to, kādus briesmu darbus Frederiks pastrā­dājot pie saviem dzīvniekiem. Kādu vecu zirgu viņš esot nopēris līdz nāvei, mērdējot badā govis, esot nomaitājis suni, iemezdams to krāsnī, un vakaros izklaidējoties, likdams cīnīties gaiļiem, kuru pie­šiem piesietas bārdasnažu šķēpeles. Dzirdot, ka šādi apietas ar viņu biedriem, dzīvniekiem asinis vārījās aiz dusmām, un lāgiem viņi pie­prasīja, lai visiem kopā tiktu atļauts iet uzbrukumā Pinčfīldas fer­mai, patriekt cilvēkus un atbrīvot dzīvniekus. Taču Kviecējs deva viņiem padomu izvairīties no pārsteidzīgas rīcības un uzticēties Biedra Napoleona stratēģijai.

Tomēr naids pret Frederiku iedegās aizvien stiprāk. Kādu svēt­dienas rītu kūtī ieradās Napoleons un paskaidroja, ka nemūžam ne­esot domājis pārdot būvkoku grēdu Frederikam; viņš uzskatot zem sava goda, viņš teica, ielaisties darījumos ar šīs sugas neliešiem. Balo­žiem, kurus joprojām sūtīja izplatīt vēstis par Sacelšanos, tika aiz­liegts pat knābi pabāzt pāri Foksvudas robežām, kā arī pavēlēts ag­rākā saukļa "Nāvi Cilvēcei!" vietā pieņemt jaunu - "Nāvi Frederi­kam!". Vasaras beigās tika atmaskota vēl viena no Sniedziņa mahinā­cijām. Kviešu lauks bija pilns ar nezālēm, un atklājās, ka vienā no saviem nakts apciemojumiem Sniedziņš iejaucis sējai paredzētajos graudos nezāļu sēklas. Kāds zostēviņš, sazvērestības līdzzinātājs, bija atzinies Kviecējam savā vainā un nekavējoties izdarījis pašnāvību, norīdamas dažas indīgās vilkogas. Tagad dzīvnieki uzzināja arī to, ka Sniedziņš nekad - kā daudzi no viņiem līdz šim bija ticējuši - nav saņēmis medaļu "Pirmās Pakāpes Dzīvnieks Varonis". Tā bija tikai leģenda, ko kādu laiciņu pēc Laidara kaujas tika izplatījis Snie­dziņš pats. Viņš ne tikai nebija apbalvots, bet bija pat saņēmis noso­dījumu par gļēvulības izrādīšanu kaujā. Daži dzīvnieki jau kuro reizi noklausījās vēstī ar zināmu apjukumu, taču Kviecējam drīz izdevās viņus pārliecināt, ka viņu atmiņas ir maldīgas.

Rudenī ar briesmīgām, mokošām pūlēm - jo gandrīz tai pašā laikā bija jāievāc raža - tika pabeigtas vējdzirnavas. Vēl vajadzēja iemontēt mehānismus, un Vimpers veda sarunas par to iegādi, taču pati celtne bija pilnīgi uzbūvēta. Par spīti visām grūtībām, par spīti pieredzes trūkumam, primitīvajiem rīkiem, neveiksmēm un Snie­dziņa nodevībai, darbs tika pabeigts mats matā noteiktajā dienā! Paguruši, bet lepni dzīvnieki staigāja ap savu meistardarbu, kurš viņu acīm likās vēl skaistāks nekā toreiz, kad bija uzbūvēts pirmo reizi. Turklāt sienas bija divreiz biezākas nekā iepriekš. Šoreiz tās nespētu sagraut itin nekas, vienīgi spridzekļi. Un, kad viņi iedomā­jās, cik smagi bija strādājuši, cikreiz pārvarējuši mazdūšību, kā arī to, cik milzīga pārmaiņa iestāsies viņu dzīvē, kad sāks griezties vēj­dzirnavu spārni un darboties dinamomašīnas, - tad nogurums pa­gaisa un dzīvnieki riņķu riņķiem lēkāja ap dzirnavām, klaigādami uzvaras priekā. Savu suņu un gailēna pavadībā ieradās pats Napo­leons, lai pārlūkotu pabeigto celtni; viņš personīgi apsveica dzīv­niekus par viņu darba uzvaru un paziņoja, ka dzirnavas tiekot no­sauktas Napoleona vārdā.