Hamlets

Es esmu tava tēva gars, Kas nosodīts klīst nakti pasaulē, Bet dienā uguns svelmē mocīties, Līdz mani zemes dzīves noziegumi Būs liesmās izkveldēti, šķīstīti. Ja nebūtu man aizliegts izpaust to Par manas gūstniecības noslēpumiem, Es stāstītu, kur pat visgaišais vārds Tev sirdi plosītu un liktu sastingt

Tev jaunām asinīm, un tavas acis Kā zvaigznes izlēktu no orbītas; Tev samezglotās cirtas raisītos, Un saslietos ik mats uz tavas galvas Kā saniknota eža adatas. Bet stāsts par mūžību nav domāts ausīm, Kam miesa, asinis. Vai nedzirdi? Ja dārgo tēvu esi mīlējis…

Hamlets.

Ak dievs!

Rēgs.

Tad atrieb neģēlīgo slepkavību.

Hamlets.

Slepkavību?

Rēgs.

Ir katra slepkavība nekrietna, Bet šī ir zema, nedabiska, rupja.

Hamlets.

Teic to man ašāk, lai ar spārniem ātriem Kā iedvesma vai mīlas jausma liega Es tevi atriebt steigtu.

Rēgs.

Tu gatavs, redzu. Un kūtrāks būtu tu par lekno zāli, Kas Lētas krastā rāmi saknes rieš, Ja tevi neuztrauktu tas. Vai dzirdi: Ir samelsts, it kā manā dārzā guļot

Man iedzēlusi čūska; ar šo ziņu Par manu nāvi visa dāņu tauta Tiek nelietīgi krāpta. Bet, mans zēn, Tev jāzina, ka čūska, kura toreiz Tur, dārzā, tavu tēvu sadzēla, — Nu viņa kroni nes.

Hamlets.

Ak, mana nojauta! Mans tēvocis!

Rēgs.