Hamlets

Vēl, Laert, šeit? Prom, prom uz kuģi! Kaunies!Vējš tava kuģa buras plivina,Tur tevi gaida. Saņem svētību —Šos vārdus iespied cieši atmiņā.Pie sevis klusās domas paturiUn jausmai neļauj darbos izpausties.Laipns esi visiem, bet ne katram tuvs.Ja draugs tev pārbaudīts un uzticams,Pie sirds tad saisti dzelžu saitēm to;Bet nenodeldē plaukstu, apsveicotiesAr katru tikko izšķīlušos cāli.No ķildām vairies, bet, ja sācis esi,Tad turies tā, lai pretnieks baidās tevis.Ikvienu uzklausi, tik retam atsaucies.

No visiem mācies, tomēr spried tu pats.Un ģērbies grezni, cik to atļauj maks,Bet ne kā āksts; lai dārgs ir tērps, ne raibs.Pēc tērpa daudzreiz vīru novērtē.Un Francijā — tur augstās aprindāsŠai ziņā izmeklēti smalka gaume.Ne aizņemies, ne arī aizdot steidz,Jo aizdevums zūd bieži līdz ar draugu,Bet aizņēmums par postu tik var kļūt. Un galvenais: sev paliec uzticīgs. Tad nespēsi tu neīsts būt pret citiem. Brauc laimīgs! Mana svētība tev līdz!

Laerts.

Es pazemīgi atvados, mans tēvs.

Polonijs.

Nav laika vairs. Ej, tavi ļaudis gaida!

Laerts.

Nu, sveika, Ofēlij, un atceries, Ko teicu tev.

Ofēlija.

Tas atmiņā man slēgts, Un atslēga tev glabāt nodota.

Laerts.

Nu sveiki!

Aiziet.

Polonijs.

Ko viņš tev teica, Ofēlij?

Ofēlija.

Ja labpatīk, par princi Hamletu.

Polonijs.

Jā gan, tas pareizi: man stāstīja, Ka beidzamajā laikā veltījot

Viņš pārāk lielu uzmanību tev, Un arī tu pret viņu pārāk brīva… Ja tas ir tā, kā brīdināja mani, Tad jāsaka, tu labi neizproti, Kas manai meitai der un tavam godam. Kas ir starp jums? Teic patiesību man!

Ofēlija.

Viņš beidzamajā laikā daudz runāja Par savām jūtām maigajām pret mani.

Polonijs.

Par jūtām! Blēņas! Tā tik muļķa meitēns Var teikt, kas dzīves kļūmes neapjauš. Vai tici viņa jūtām, kā tās dēvē?

Ofēlija.

Es nezinu, ko domāt, mīļais tēvs.

Polonijs.

Ak vai! Tad es tev domāt mācīšu. Tu esi bērns, ja ņem par pilnu jūtas, Kas nav ne graša vērts. Jel sevi valdi… Vai padarīsi mani vēl par muļķi.

Ofēlija.

Viņš atzinās man godīgi, kā klājas, Ka mani ļoti mīlot.

Polonijs.

Ak godīgi, Kā klājas, saki tu. Tā vien vēl trūka!

Ofēlija.

Mans kungs, viņš savus vārdus apzvērēja Ar visiem svētiem debess zvērestiem.

Polonijs.