Hamlets

Šis asinsgrēkā izvirtušais zvērs Ar ļišķa mēli, nodevēja balvām, — Ak Jaunā mēle, nolādētās balvas, Kas tā spēj apmāt! — savai iekārei Nu manu tiklo sievu ieguvis. Ak Hamlet, novērsties no manis, kas Tā mīlēja! Šī mīla īsta bij, Kā zvēresti, pie altāra ko devu. Kā pieķerties var tādam nelietim, Kas nabags ir ar savām gara spējām Pret manējām!Bet tikumu tā nevar mulsināt,Kaut neķītrība debess tēlu veidāAp viņu lakstotos, tik iekārePat debešķīgā gultā eņģelimPie sāniem drīz vien skaistā atēdasUn tver pēc saslaukām.Bet klusu! Šķiet, jau rīta gaismu jaušu!Es teikšu īsi. Dārzā gulēju,

Kā paradis to biju diendusā,Tavs tēvocis šai nesargātā stundāBij slepus piezadzies ar driģeņsuluUn ielēja man ausis šķidrumu,Kas cilvēkasinlm tik naidīgs ir,Ka ātri plūst pa visām dzīsliņāmKā dzīvsudrabs un tūdaļ sarecina,Kā skābe pienu, mūsu asinis.Tā notika ar mani. Vienā mirklīKā Lācaram man visa gludā miesaAr krevejainām ēdēm pārklājās.Tā guļošam, man brāja roka ņēmaAr reizi kroni, dzīvību un sievu.Tā mani ņēma pilnā grēku ziedā,Bez grēku nožēlas, bez svētības;Mans rēķins nenoslēgts, nu tiesāts tiekuAr visiem maniem trūkumiem un vainām.Ak, šausmas! Šausmas! Bezgalīgas šausmas!Ja vīra dūša tev, tad neciet to,

Ka dāņu karajgulta kļūtuPar nolādēta asinsgrēka migu.Bet, lai tu sāc ko sākdams, dari tā,Ka neaptraipi savu dvēseli,Kaut kādā ziņā vērsdamies pret māti.To atstāj debesīm un ērkšķiem — tiem,Kas plosa viņas krūtis. Dzīvo sveiks!Jau rāda jāņtārpiņš, ka rīts ir tuvu.Sveiks, Hamlet, sveiks! Un mani atceries!

Aiziet.

Hamlets.

Ak, debess spēki! Zeme! Un kas vēl! Vai piesaukt pekli vēl? Nē, rimsties, sirds! Un, muskuļi, jel vārgi nekļūstiet, Bet turiet mani stingri! Neaizmirst? Jā, nabags rēgs, kamēr vien atmiņa Šai satrauktajā galvā turēsies.

Ak, tevi neaizmirst! Jā, dzēsīšuNo miņas niekus, grāmatgudrības, It visus tēlus, iespaidus un ainas, Ko jaunība un vērojumi Man iespieduši smadzenēs. Lai tikai Dzīvs paliktu tavs vēlējums. Ak, nelietīgā sieva! Ak, smaidīgais un nolādētais blēdis! Šurp piezīmes. Man jāieraksta viss, Kā smaidīt, smaidīt var tāds nelietis; Tas iespējams vismaz ir Dānijā.

Raksta.

Jā, tēvoci, tas tev. Bet tagad man:«Sveiks, Hamlet, sveiks! Un neaizmirsti mani.»Es esmu zvērējis.

Horācijs un Marcels aiz skatuves.

Mans princi, mans princi!

Ienāk Horācijs un Marcels.

Marcels.

Mans princi, Hamlet!

Horācijs.

Lai debesis stāv klāt!

Hamlets.

Lai būtu tā!

Marcels.

Hallo, hallo! Mans princi!

Hamlets.

Hallo! Ho, ho, mans zēn! Nāc, putnēn, nāc.

Marcels.

Kā klājas, dārgais princi?

Horācijs.

Ko redzējāt?

Hamlets.

Tik brīnišķi!

Horācijs.

Ko, mans princi? Stāstiet mums!

Hamlets.

Nē, jūs izpaudīsiet to.

Horācijs.