Hamlets

Ak, smagais nedarbs! Tā klātos mums, ja mēs tur būtu. Mūs visus apdraud viņa patvaļa, Jūs pašus, mūs un kuru katru citu. Kas atbildēs par asiņaino darbu! To uzkraus mums, tas bij mums jāparedz Un jātur ieslēgts vientulībā viņš, Šis trakais jauneklis. Bet mūsu mīla Mums neļāva to saskatīt, kas darāms. Un, it kā ļaunas kaites īpašnieks, Kas slēpj to, ļāvām iesakņoties kaitei Līdz pašai saknei. Kurp viņš aizgāja?

Karaliene.

Viņš izgāja ar līķi — nokopt to. Mazs pamirdz gaišums viņa gara tumsā, Kā rūdā netīrā dzirkst dārgmetāls. Viņš tagad apraud to, kas noticis.

Karalis.

Ak Ģertrūd, iesim!Pirms saules lēkts ir skāris kalngalus,Tam jābūt kuģī jau. Šis grēka darbsIr jānoklusina, cik mūsu varā,Cik spēj to izmaņa. Šurp, Gildenštern!

Ienāk Rozenkrancs un Gildenšterns.

Jūs, draugi, ņemiet palīgu un ejiet, Jo Poloniju Hamlets nodūris Un aizvācis no mātes istabas. Jūs uzmeklējiet to un parunājiet Ar viņu laipni; līķi nogādājiet Uz kapliču. Es lūdzu, dariet aši!

Rozenkrancs un Gildenšterns aiziet.

Nāc, Ģertrūd, sauksim draugus gudrākos Un ziņosim, ko gribam tagad darīt Un kas tik negaidot ir noticis;

Var būt, ka saindētā mēlnesība,Kas zemeslodei apkārt skrien Vēl ātrāk nekā lielgabala troksnis, Ies mūsu vārdam secen, šķeļot gaisu, Kam nesāp tas. Nāc, Ģertrūd! Ar mani nāc! Man nemiera un baiļu pārpilns prāts.

Aiziet.

OTRĀ AINA   Cita telpa pilī.

Ienāk Hamlets.

Hamlets.

Droši nokopts.

Rozenkrancs un Gildenšterns ārpusē.

Hamlet! Princi Hamlet!

Hamlets.

Kas tas par troksni? Kas sauc Hamletu? Ak, tur jau viņi nāk.

Ienāk Rozenkrancs un Gildenšterns.

Rozenkrancs.

Mans princi, kur jūs likāt mirušo?

Hamlets.

Pievienoju pīšļiem, kam viņš rada.

Rozenkrancs.

Pasakiet, kur tas atrodas, lai mēs varam nest to uz kapliču.

Hamlets.

Neticiet.

Rozenkrancs.

Kam neticēt?

Hamlets.

Ka es varu glabāt jūsu noslēpumu, bet savu ne. Turklāt vēl ka mani var izprašņāt liekēdis! Kādu atbildi viņam lai dod karaļdēls?

Rozenkrancs.

Jūs mani uzskatāt par liekēdi, princi?

Hamlets.

Jā, kungs. Par tādu, kas it kā sūklis uzsūc karaļa vaibstus, viņa atalgojumu, viņa pavēles. Bet galu galā šādi ierēdņi kalpo karalim vislabāk, viņš kā pērtiķis tos tur starp žokļiem: vispirms iebāž mutē, lai pēdīgi norītu; kad viņam ievajagas, ko esat sa­vākuši, viņš jūs paspaida, — un jūs kā sūklis esat atkal sauss.

Rozenkrancs.

Es jūs nesaprotu, mans kungs.

Hamlets.

Man prieks par to: nelietīga valoda muļķa ausī aizmieg.

Rozenkrancs.

Mans kungs, jums jāpasaka, kur atrodas līķis, un jānāk mums līdz pie karaļa.

Hamlets.

Līķis ir pie karaļa, bet karalis nav pie līķa. Karalis ir lieta…

Gildenšterns.

Lieta, mans kungs?

Hamlets.

Kas neder; vediet mani pie viņa. Slēpies, lapsa, un visi līdzi…

Visi aiziet.

TREŠĀ AINA   Cita telpa pilī.

Ienāk karalis un pavadoņi.

Karalis.