Labirinta gūstā

Čaks nakšņoja citā istabā. Nez kāpēc Tomass iztēlojās puiku ierāvušos tumšā stūrī, raudošu un apkampušu savu spilvenu kā rotaļu lāci. Šī vīzija izsauca neaprakstāmas skum­jas Tomass centās no tās atbrīvoties, bet veltīgi.

Gandrīz katram no gulošajiem pie sāniem atradās kaba­tas lukturītis ārkārtas gadījumiem. Ņūts bija pavēlējis izslēgt visas gaismas mājā par spīti spokaini blāvajām debesīm ne­bija jēgas piesaistīt sev lieku uzmanību. Lai sagatavotos bēdnešu uzbrukumam, bija darīts viss tik īsā laika sprīdī iespēja­mais: logi no iekšpuses aiznagloti ar dēļiem, durvīm priekšā piestumtas mēbeles, kā ieroči visiem izdalīti naži…

Tomēr nekas no tā nelika Tomasam justies drošāk.

Neziņa par to, kas viņus sagaida, smacēja dvēseli: kā ne­pārvarams baiļu un izmisuma rēgs, kas uzsācis pats savu dzī­vi, tā pieņēmās spēkā ar katru brīdi. Tomass gandrīz vēlējās, lai tie pretekli ierastos ātrāk un vienreiz pieliktu visam pun­ktu. Gaidīšana bija neizturama.

Bēdnešu gaudas kļuva aizvien skaļākas. Katra nākamā minūte likās garāka par iepriekšējo.

Pagāja stunda. Tad vēl viena. Miegs beidzot sāka ņemt virsroku, bet tikai uz nožēlojami īsiem laika sprīžiem. Va­rēja būt apmēram divi naktī, kad Tomass jau nez kuru reizi apgriezās no muguras uz vēdera. Viņš atbalstīja zodu plaukstās un blenza uz blāvajā gaismā izplūdušo gultas kājgali.

Pēkšņi viss mainījās.

Telpu no ārpuses sasniedza mehāniska dūkoņa. Tai se­koja jau pazīstamie klikšķi, bēdnesim ripojot pa pagalma ak­mens grīdu, it kā uz tās būtu uzbērta sauja naglu. Tomass pielēca kājās tāpat kā vairākums pārējo.

Bet Ņūts jau bija augšā pirmais; savicinājis rokas un pie­licis pirkstu pie lūpām, viņš aicināja zēnus saglabāt klusumu. Tad, saudzējot ievainoto kāju, Ņūts uz pirkstu galiem pieza­gās istabas vienīgajam logam, kas bija steigā aiznaglots ar trīs koka dēļiem. Starp tiem bija pietiekami plašas spraugas, kas ļāva palūkoties laukā. Ņūts piesardzīgi paliecās uz priekšu, lai novērtētu ārā notiekošo. Arī Tomass pierāpoja pie loga.

Viņš notupās blakus Ņūtam un pietuvināja acis zemāka­jai spraugai atrasties tik tuvu sienai bija biedējoši. Taču aiz tās bija redzams tikai tukšs Klajums. Atvērums starp dēļiem izrādījās pārāk šaurs, un ne uz augšu, ne apakšu paskatīties nebija iespējams tikai taisni uz priekšu. Pēc kādas minūtes viņš padevās un pagriezies atspiedās ar muguru pret sienu. Arī Ņūts atkāpās no loga un apsēdās gultā.

Pagāja vēl pāris minūtes. Ik pēc desmit, divdesmit se­kundēm cauri sienām telpā ielauzās bēdnešu radītie trokšņi. Mazu mehānismu griešanās. Metāliski švirksti un žvadzoņa. Taustekļu klabināšanās pret cieto akmens grīdu. Klakšķi,

kaut kam atveroties un atkal aizveroties. Katra skaņa lika To-

>

masam bailēs sarauties.

Spriežot pēc trokšņa, ārpusē bija vismaz trīs vai četri bēdneši.

Viņš dzirdēja, ka kroplīgās dzīvniekmašīnas, nepārtrauk­ti dūkdamas un grabinādamas savus piederumus, virzās aiz­vien tuvāk Mājoklim un apstājas uz akmens plāksnēm netālu no sienas.

Tomasam mute kļuva pavisam sausa viņš jau reiz bija sastapies aci pret aci ar bēdnešiem un pat pārāk labi to atce­rējās; nācās atgādināt sev, ka ir jāelpo. Pārējie zēni telpā ne­kustējās un neizdvesa ne skaņas. Gaisā kā melns sniegputenis virmoja šausmas.

Izklausījās, ka viens no bēdnešiem pieripo klāt Mājokļa sienai. Aso durkļu klikšķēšanu pret akmeni pēkšņi nomainīja cita, dobjāka skaņa. Šaubu nebija: radījums rāpās augšup pa Mājokļa sienu. Atskabargainajiem dzeloņiem cērtoties kokā, spītējot Zemes pievilkšanas spēkam, tas pārvietoja savu masīvo rumpi vertikāli uz viņu istabas loga pusi. Tomass dzir­dēja, kā bēdneša durkļi ieurbjas sienā atkal un atkal, saārdot dēļu apšuvumu savā ceļā. Visa ēka drebēja.

Ellišķīgie plīstošā koka brīkšķi un brakšķi kļuva par vie­nīgajām skaņām Tomasa pasaulē. Trokšņi pieņēmās spēkā un nāca aizvien tuvāk. Pārējie zēni bija atkāpušies istabas otrā pusē, tik tālu no loga, cik iespējams. Tomass sekoja viņu piemēram un nostājās blakus Ņūtam. Sadrūzmējušies pie pretējās sienas, klajumnieki neatrāva acis no aiznaglotā loga.

Brīdi, kad skaņas jau bija kļuvušas neizturamas un To­mass saprata, ka bēdnesis atrodas tieši aiz loga, negaidot ie­stājās klusums. Viņam likās, ka dzird pats savus sirdspukstus.

Ārpusē iemirguļojās spokaina gaisma. Caur dēļu sprau­gām mestos starus šķērsoja šauras, kustīgas ēnas, kas skrai­delēja no vienas puses uz otru. Tomass zināja, ka tās rada ar sensoriem aprīkotie bēdneša taustekļi, kurus tas izlaidis un nu snaikstās, meklējot medījumu. Droši vien turpat aiz loga lodāja arī spiegvaboles, palīdzot radījumiem orientēties apkārtnē. Pēc pāris sekundēm ēnu ņirboņa apstājās un gaisā sastinga trīs plati, nekustīgi gaismas kūļi.

Spriedze telpā bija gandrīz sataustāma, nedzirdēja nevie­nu elpas vilcienu. Tomasam ienāca prātā, ka pārējās Mājokļa telpās droši vien notiek kaut kas līdzīgs. Tad viņš atcerējās Tuptūzī ieslodzīto Terēžu.